— Izņemot nedaudzus trakulīgus eksperimentētājus, — precizēja Mura. — Jūs taču zināt, ka citās sistēmās, kas vecākas par tūkstoš gadiem, ir Zemes iedzīvotāju kolonijas. Viņu lidojumu apraksti jau paši par sevi ir teikas. Vieni šķērsoja izplatījumu anabio- zes stāvoklī, citi dzīvoja kuģos četras, sešas vai astoņas paaudzes, un tikai to attāli pēcnācēji sasniedza pasaules, uz kurām bija devušies to priekšteči. Un jau toreiz radās pirmie hiperpārejas varianti, 110 kuriem daži varbūt pat bija veiksmīgi, lai gan to izgudrotāji nekad neatgriezās uz Zemi pavēstīt par panākumiem. Es nevaru jums pateikt, kā asteroīdu izlūks nokļuvis uz Limbo. Bet, ka tas te atrodas jau ļoti ilgi — to es varu apzvērēt.
Kosti iespīdināja gaismas staru atraktajā caurumā.
— Mēs varam ielīst tajā… vismaz paskatīties…
Pirms katastrofas tas bija bijis mazs kuģītis ar
ārkārtīgi šaurām telpām. «Karalieni» salīdzinājumā ar to varēja uzskatīt gandrīz vai par laineri. Kosti drīz vien bija spiests atgriezties pie lūkas, jo nebija — varējis izdabūt savu masivo ķermeni cauri saspiestajām durvīm. Galu galā vienīgi Mura un Deins izrā
dījās spējīgi izlauzties līdz telpai, kura reiz bija kalpojusi vienlaikus par noliktavu un dzīvojamo kabīni. Laternu gaismā viss tūlīt kļuva skaidrs. Priekšā rēgojās liels caurums, pa kuru varēja redzēt smiltis. Sekcija bija iedragāta no otras puses, un caurumu vēlāk bija aizvēris nogruvums. Bet caurums nebija radies trieciena rezultātā — uz metāla skaidri varēja manīt liesmumetēja atstātas pēdas. Kādu laiku pēc katastrofas izlūkkuģis bija uzšķērsts ar liesmumetēju. Šādas rīcības iemesls bija nepārprotams. Telpa, kurā viņi atradās, bija pilnīgi tukša, vienīgi uz grīdas un izlocītajām sienam vēl varēja saskatīt zīmes, kas liecināja, ka tur stāvējuši kravas konteineri.
— Izlaupīts! — iesaucās Deins, gaismas staram slīdot no grīdas uz sienu.
Pa labi bija saspiesta telpa, kurā droši vien atradusies vadības kabīne. Arī tur bija laists darbā Iiesmumetējs, bet nezināmie laupītāji nebija diezin ko atraduši. Pa caurumiem bija redzams tikai akmeņu un līdz nepazīšanai sakropļotu metāla gabalu sajaukums. Tālāk priekšā valdīja pilnīgs haoss.
Mura pataustīja cauruma malas.
— Tas izdarīts labu laiku atpakaļ — varbūt pat pirms vairākiem gadiem. Bet es domāju, ka tas noticis daudz, daudz vēlāk par katastrofu.
— Bet kāpēc viņi gribējuši iekļūt iekšā?
— Aiz ziņkāres — aiz vēlēšanās redzēt, kādu kravu kuģis vedis. Izlūkkuģis garos reisos var izdarīt pārsteidzošus atklājumus. Un uz šā te ir atradies kaut kas tāds, ko ir bijis vērts paņemt. Tas ticis izlaupīts. Vraks, kļuvis vieglāks, droši vien apgriezās, varbūt to pārvietoja zemestrīces un apbēra vēl vairāk. Bet vispirms tas ticis izlaupīts…
— Bet vai jums neliekas, ka var būt atgriezušies dzīvi palikušie apkalpes locekļi? Viņi varbūt pirms katastrofas katapultējušies ar avārijas fliteru…
— Nē, no katastrofas līdz izlaupīšanai pagājis pārāk ilgs laiks. So kuģi atraduši un izlaupījuši citi. Nedomāju, ka viņi… — Mura norādīja uz priekšējo nodalījumu, — izglābušies.
Vai uz Limbo bija saprātīgas būtnes, iedzimtie, kuri prastu lietot liesmumetēju, lai pārgrieztu kuģa izturīgā sakausējuma apšuvumu? Bet lodveidīgie … Nē, Deins nespēja ticēt, ka šie dīvainie radījumi izlaupījuši izlūkkuģi.
Pirms atstāt kuģi, Mura, cik vien tālu varēja, iespraucās priekšējā sekcijā. Atmuguriski, collu pa collai, izlīdis atpakaļ, viņš nosauca kādu skaitli.
— Xc-4-9532600, — viņš sacīja. — Reģistrācijas numurs kaut kādas sagadīšanās deļ joprojām saska- tams. Atcerieties: Xc-4-9532600.
Bet Deinu interesēja kas cits.
— Tas taču ir Zemes numurs!
— Es jau tā biju domājis. Asteroīdu klase — droši vien izmēģinājuma kuģis ar vienu no pirmajiem hiperdzinējiem. Tas noteikti bijis privāts, to uzbtivē- juši pāris cilvēku un mēģinājuši doties vēl nevienam nepazīstamā virzienā. Ja varētu tikt galā ar šo mudžekli, mūsu inženieri, šķiet, atrastu kaut ko interesantāku par parastu dzinēju. Tā dēļ vien būtu vērts papūlēties…
— Ei! — nodārdināja balss no augšas. — Ko jūs tur iekšā darāt?
Deins mikrofonā pastāstīja par atradumu. Pēc tam viņi izspraucās ārā pa lūku.
— Pilnīgi iztīrīts! — Kosti balss pauda patiesu vilšanos. — Uzlauzts un iztīrīts. Tas droši vien vedis kaut ko vērtīgu, ja jau viņi nav žēlojuši pūles.
— Es drīzāk vēlētos zināt, kas to izdarījis. Kaut gan tas noticis pirms vairākiem gadiem, — piebilda Rips, un pēc Vilkoksa sejas izteiksmes varēja noprast, ka arī viņš labprāt to uzzinātu.
Astrogators uzrausās kajas, atbalstīdamies pret klinti.
— Labak dosimies atpakaļ uz «Karalieni».
Deins pavērās apkārt. Bija skaidri redzams, ka migla izklīst, tāpat kā drupās. Kaut nu tā pazustu — tad varētu paņemt fliteru un izķemmēt šo rajonu kā nākas! No Ali nebija ne miņas, un šķita, ka ik solis ved viņus dziļāk noslēpumainībā.
