Visi ar atvieglojumu pieķērās šai domai, un apvidus mašīna devās atpakaļ uz arheologu «nometni». Viņi atvēra ieejas atloci līdz galam, lai teltī varētu iebraukt ari mašīna. Kad šie vārti atkal bija aizvērti, Deins jutās atvieglots. Sienas ap viņu bija Zemes iedzīvotāju ražotas, viņš ne vienu reizi vien bija gulējis šādās teltīs. Un šī pazīstamā vide zināmā mērā radīja drošības sajūtu svešajā pilsētā.
Telts aizturēja nakts vēju, un viņiem tajā nebija pārāk neērti, lai gan trūka siltuma. Kosti, bezmērķīgi klīzdams no kakta uz kaktu, aizkaitināts paspēra kādu akmeni.
— Vai tiešām viņi nevarēja atstāt sildītāju? Komplektā taču tam vajadzēja būt…
Rips iesmējās.
— Viņi taču nezināja, ka mēs ieradīsimies.
Kosti pablenza uz viņu, grasīdamies apvainoties, bet tad arī pats iespurdzās.
— Jā, to viņi tiešām nezināja. Tā kā mums nav pamata žēloties… — Nu viņa dobjie smiekli bija adresēti sev pašam.
Mura bija nodarbināts, pildot savus ikdienas pienākumus, — viņš savāca 110 visiem pārtikas devas un izdalīja katram pa bezgaršīgam kubam sintētiskas barības un pāris malku ūdens no blašķēm. Deins nevarēja vien nobrīnīties par to, cik rūpīgi stjuarts sadala pārtiku. Tā vien šķita, ka Mura necer, ka viņiem tuvākajā laika izdosies atgriezties «Karalienē», un dotnā, ka ar šiem ierobežotajiem krājumiem vajadzēs iztikt ilgi.
Paēduši viņi izstiepās uz kailās grīdas un saspiedās kopā, lai būtutsiltāk. Ārā gaudoja vējš, griezīgi svilpdams plaisās drupu sienas.
Deinu māca nemierpilnas domas. Kas gan bija nolicis ar «Karalieni»? Ja kuģis bija ielenkts, tad kāpēc tas gluži vienkārši nepacēlās un nepiezemējās kaut kur citur, lai dotu viņiem iespēju atgriezties tajā, vai neizsūtīja pēc viņiem fliteru? Kads spēks to saista pie planētas?
Droši vien arī pārējie domāja par to pašu, taču tumsā netika izteikts neviens minējums, neatskanēja neviens jautājums. Viņi bija saņēmuši norādījumus un izstrādājuši plānu, bet tagad vajadzēja atpūsties, cik nu labi tas bija iespējams.
Tikko bija uzaususi gaisma, novājējušais Vilkokss piecēlās un aizkliboja uz apvidus mašīnu. Pelēcīgajā rīta gaismā viņš izskatījās daudz vecāks par saviem gadiem. Cieši sakniebis lūpas, astrogators noliecās pie vadības pults, lai pārslēgtu mašīnu uz rokas vadību.
Acīmredzot neviens tā arī nebija iemidzis — it kā paklausot kādam signālam, pēc Vilkoksa pielēca kājās ari pārējie un, kā nu prazdami, ņēmās ielocīt notirpušos locekļus. Aizsmakušās balsīs sasveicinājušies cits ar citu, viņi notiesāja Muras izsniegto brokastu devu, tad izgāja ārā rīta vēsumā. Pie apvāršņa cēlās saule, kuru viņi tik ilgi nebija redzējuši, un bija nozuduši pēdējie miglas vāli. Ziemeļos uz debesu fona skaidri iezīmējās kailie kalni.
Vilkokss vadīja apvidus mašīnu uz ziemeļiem, kur kalnu piekājē kā robainas bārkstis pletās ielejas. Te aizsega netrūka, un viņi varēja nemanīti virzīties uz austrumiem. Visgrūtākais uzdevums bija astrogato- ram_— ceļš nebija piemērots apvidus mašīnai. Pēc pusjudzes, lai nenolidotu no platformas, viņš bija spiests samazināt ātrumu, un mašīna tagad virzījās gandrīz vai lēnāk par gājēju.
Galu galā viņi nolēma sadalīties divās grupās. Divi no viņiem devās uz priekšu izlūkot, pārējie palika pie Vilkoksa un mašīnas, turpinādami virzīties lēnākā gaitā. Pēc visām pazīmēm spriežot, viņi atradās vieni mirušā pasaulē. Zemē neredzēja nekādu pēdu, neatskanēja ne troksnītis, viņi pat nemanīja nevienu no retajiem kukaiņiem, kuri droši vien mita dziļāk ielejās.
Deins ar Muru pašlaik atradās izlūkgājienā, kad stjuarts pēkšņi iestenējās un pacēla rokas, it kā lai pasargātu acis. Priekšā saules gaismu kā prožektors atstaroja kāda priekšmeta spīdošā virsma.
— Metāls! — iesaucās Deins. Varbūt tā atkal bija kāda noslēpumainās iekārtas izpausme?
Viņš metās uz turieni, ar grūtībām rāpdamies pāri atlūzām, ko bija atstājis kāds nesens klintsbluķu nogruvums. Uzvilcies uz nogruvuma atsegtās dzegas, viņš sāka virzīties uz gaismas avota pusi, pats nezinādams, ko īsti cer ieraudzīt. Bet tas bija tikai vraks — vēl viena kosmosa kuģa vraks. Tiesa, tā apveidi bija dīvaini, pat tad, ja ņēma vērā iespēju, ka korpuss cietis nosēžoties. Kuģis bija mazāks par iz- lūkkuģi, ko viņi bija atraduši dienu iepriekš, un daudz vairāk cietis — pirms nogruvuma atsegtās daļas bija pārvērtušās sarūsējušu lūžņu kaudzē.
Mura pienācis aplūkoja bezveidīgo darinājumu, kas reiz bija ceļojis kosmosā.
— Tas ir vecs — ļoti, ļoti vecs. — Viņš mēģināja paņemt rokā kādu stienim līdzīgu priekšmetu. Tas viņa pirkstos sabirza putekļos. — Vecs. Nedomāju, ka ar to jebkad lidojuši Zemes iedzīvotāji.
— Tātad Priekšteču kuģis? — satraukti ievaicājās Deins. Ja tā izrādītos taisnība, tad tas tiešām būtu atradums un uz Limbo pa kaklu pa galvu steigtos gan Inspicēšanas dienesta ierēdni, gan dažādu nozaru zinātnieki.
— Nē, tik vecs tas nav — citādi no tā nekas nebūtu palicis pāri. Bet pirms mums Galaktiku iekaroja rī- gelieši un izzudusi rase no AngoIa-2. Tas varētu būt sens viņu kuģis. Pārāk vecs…
