Viņš izgāja. Deins iedzēra malku no kāda kausa, ko rotāja Inspicēšanas dienesta emblēma. Redzot šīs krustojošās komētas, viņš nodrebēja un atgrūda trauku. Tas pārāk spilgti atsauca atmiņā nesen redzēto. Jā, te būs daudz savādu atradumu. Un viņš jutās atvieglots, ka viņam nebūs šīs mantas jāšķiro un jāsastāda to saraksts.
— Bet kā tad ar labirintu? — Van Raika parastais miers šķita pazudis. — Es domāju, ka ir vērts tajā ielūkoties.
Dželiko drūmi pasmējās.
— It kā policija tagad tajā ielaistu kādu citu, izņemot savus cilvēkus un federālos ekspertus!
Izdzirdis pieminam labirintu, Deins satrūkās un pirmo reizi ierunājās.
— Tur aizbēga Ričs. Vai viņš vēl nav notverts, ser?
— Vēl ne, — atteica Dželiko. Šķita, ka viņu pazudušais gangsteru barvedis neko daudz neinteresē. — Kreksa gremotājs, vai ne? Tāpēc jau viņš lēkāja kā jucis, kad mes satikām jūs…
— Jā, pašās beigās viņš zaudēja prātu, ser, — piekrita Mura. — Tomēr es ceru, ka policija par viņu nav aizmirsusi. Medīt prātā jukušu cilvēku šajā labirintā, iepriekš neveicot visnopietnākos piesardzības pasākumus, — tas nu ir darbiņš, kuru es negribētu uzņemties.
— Nu, — kapteinis piecēlās, — no mums to ari neprasa. Tagad teikšana ir policijai, lai tad tā arī lauza galvu. Jo ātrāk mēs atstāsim šo nolādēto planētu, jo labak. Mēs esam tirgoņi, nevis policisti.
— Hm… — Van Raiks joprojām zvilnēja krēslā, kurš bija te nokļuvis no kāda lainera kapteiņa kabīnes, — jā, tirgoņi, tur jau ir tā lieta. Mums jādomā par biznesu. — Viņa dzidri zilajās acīs nebija ne vēsts no Dželiko satraukuma. Viņš bija mierīgs, un, kā Deinam šķita, grasījās ķerties pie darba. Vai nu te bija policija vai nebija, Van Raikam ar Limbo vēl bija kārtojami savi rēķini.
Kapteinis tā arī nedeva rīkojumu doties atpakaļ uz kuģi. Tā vietā viņš bezmērķīgi klīda pa istabu, laiku pa laikam apstādamies, lai aplūkotu kādu priekšmetu, kas Salzaram savā laikā bija iepaticies. Van Raiks pavērās uz Deinu un Muru.
— Ejiet Riča guļamistabā atpūsties, puiši, — viņš draudzīgi teica. — Man šķiet, ka viņa kojai jābūt mīkstai…
Joprojām brīnīdamies, kāpēc gan viņus nesūta atpakaļ uz «Karalieni», kur jau kopš vairākām stundām atradās ievainotie Kosti un Ali, Deins sekoja stjuartam citā Riča apartamentu telpā. Par greznību Van Raikam bija taisnība, tikai kojas vietā viņi ieraudzīja īstu platu Zemes gultu ar sildošiem palagiem un dūnu spilveniem.
Deins nometa ķiveri, masīvo jostu un zābakus un uz muguras atlaidas mīkstajā gu'ļvietā. Viņš vēl neskaidri apjauta, kā Mura nometas platās gultas otrajā malā, un tad acumirklī iegrima dzi'ļā miegā.
… Viņš atradās «Karalienes» vadības kabīnē, un viņam bija jāizdara aprēķini pārejai hipertelpā. Viņam pretī sēdēja Salzars Ričs ar bargu, nežēlīgu izteiksmi sejā, tāpat kā tai dienā uz Naksosas, kad viņi bija sastapušies pirmo reizi. Viņam, Deinam, tagad jāievada kuģis hipertelpā, un, ja viņš kļūdīsies aprēķinos, Salzars viņu sadedzinās ar blasteru. Tad viņš kritīs lejup, lejup, āra no «Karalienes» labirintā, kur tumsā viņam jau uzglūn kaut kas cits!
Deins atvēra acis un lūkojās augšup, pelēcīgajā tumsā. Ķermeni aiz aukstuma kratīja drebuļi, rokas bija ledus aukstas un mitras. Viņš centās sataustīt kaut ko stingru, reālu šajā lietu lavīnā, kuras kusa, kad viņš tām pieskārās. Sasprindzinot gribu, Deins piespieda savas rokas nekustēties, viņš neuzdrīkstējās pat palūkoties sāņus. Tepat blakus kaut kas bija, un tajā jautās nāves briesmas.
Deins piespieda sevi elpot dziļi un vienmērīgi. Mura gulēja blakus, taču Deins nespēja pagriezt galvu, lai par to pārliecinātos. Ārkārtīgi lēni, centimetru pa centimetram, viņš sāka mainīt ķermeņa stāvokli. Viņam nebija ne jausmas, ko viņš ieraudzīs, bet skaidri juta bailes — viņš gandrīz tās izgaršoja, redzēt karājamies gaisa kā tumšu mākoni.
Nu Deins jau varēja saskatīt durvis, aiz kurām bija dzirdama balsu murdoņa. Droši vien kapteinis un Van Raiks joprojām bija ārējā istabā. Jā, durvis… tagad arī daļa sienas. Redzes lokā nokļuva trīsdimensiju glezna — spilgta kādas dīvainas pasaules ainava, mirusi planēta, bez dzīvības, tomēr savā ziņā skaista… Tagad Deins jau uzdrošinājās pakustināt roku — viņš lēni stiepa to zem segām uz Muras pusi, lai biedru uzmodinātu, pārliecināts, ka tas arī mozdamies sevi neatklās.
Vienlaikus ar rokas kustību Deins lēni grieza arī galvu. Glezna … pēc tam portjera, kā likās, mirdzoša smaragda un dimantu caurausta… spilgta, pārāk spilgta, no tās sāka sāpēt acis… Un portjeru pa daļai aizsedza plati pleci…
Salzarsl
Deins pat nebija varējis iedomāties, ka viņam ir tik stipra griba — viņš pat nepakustējās. Par laimi, gangsteris neskatījās uz gultu, bet klusi kā čūska slīdēja uz durvīm.
