— Ja viņi domā anulēt godīgi noslēgtu kontraktu, — piezīmēja Van Raiks, — tad viņiem par to būs jāsamaksā. Turklāt uz Poldara būs televīzijas pārstāvji… Mēs neesam policija, jūsu likums turēt mēli aiz zobiem mūs neatturēs atbildēt uz jautājumiem par mūsu dažu pēdējo dienu piedzīvojumiem. Sensacionāli jaunumi, komandieri, — leģenda, kas kļuvusi par īstenību! «Visuma sargasi» — planēta, kas pilna ar bojā gājušu kuģu dārgumiem! Romantika… — Van Raiks aizvēra acis, it kā paša runas aizgrābts. — Uz šejieni taču plūdīs tūristi no visas Galaktikas…
— Jā, — piebalsoja kapteinis Dželiko, — un viņiem būs līdzi ekskavatori. Van, — viņš pievērsās kravas uzraugam, — tas iiešām būs kaut kas neredzēts!..
— Gluži pareizi. Greznas viesnīcas… ekskursijas gidu pavadībā… zemes gabalu pārdošana izrakumiem … Zelta ādere — īsta zelta ādere!
— Neviens te nenolaidīsies bez oficiālas atļaujas! — atcirta kreisera komandieris.
— Nu, tādā gadījumā es jūs neapskaužu. Jums te būs jātur milzum daudz policistu. Un kā tas viss pievilks televīzijas puišus! — Van Raiks turpināja sapņot. — Turklāt, — viņš atvēra acis un cieši paskatījās kreisera komandierī, — nedomājiet, ka jūs varēsiet mūs ilgi turēt karantīnā. Mēs griezīsimies pie Tirdzniecības padomes — saskaņā ar hiperkodu, protams, lai jūs nevarētu mūs traucēt.
Kreisera komandieris izskatījās apvainots.
— Vai tad mēs kaut vai ar vienu vārdu likām jums saprast, ka apiesimies ar jums kā ar noziedzniekiem?
— Nē, protams, nē — tikai daži neskaidri mājieni. Ak, mēs dosimies karantīnā kā krietni, godīgi, likumam paklausīgi Galaktikas pilsoņi, kādi mēs arī esam. Bet kā krietni, godīgi, likumam paklausīgi pilsoņi mēs arī visu darīsim zināmu plašai sabiedrībai — ja vien nevarēsim ar jums pienācīgi vienoties.
Kreisera komandieris nekavējoties ķērās pie lietas:
— Un ko tad jūs domājat ar «pienācīgu vienošanos»?
— Atbilstošu kompensāciju par tirdzniecības tiesību zaudēšanu un naudas prēmiju.
— Kādu prēmiju?
Van Raiks sāka citu pēc cita noliekt pirkstus.
— Jūs laimīgi nolaidāties uz Limbo tikai tāpēc, ka «Karalienes» ļaudis bija izslēguši iekārtu. Mūsu ļaudis atrada arī «Rimboldu», kuru jūs jau labu laiku drudžaini meklējat. Mēs jums nodevām Salzaru glītā iesaiņojumā. Es, protams, varu šo uzskaitījumu turpināt …
Kreisera komandieris atkal iesmējās.
— Lai dievs nedod strīdēties ar brīvo tirgoni par viņa interesēm. Es nosūtīšu jūsu pretenzijas uz
Ģenerālštābu, ja jūs apsolāt karantīnā turēt mēles aiz zobiem …
— Nedeļu, — atbildēja Van Raiks. — Tieši septiņas Zemes dienas. Pēc tam televīzijas puiši uzzinās mūsu biogrāfijās. Tā kā pasakiet saviem priekšniekiem, lai viņi nevelk šo lietu garumā. Mēs startēsim šodien, pareizāk sakot, šovakar, un dosimies taisna ceļā uz Poldaru. Taču mēs paziņosim Tirdzniecības padomei, kur esam un cik ilgi tur būsim.
Kreisera komandieris izskatījās apbēdināts.
— Ar priekšniecību aprunājieties paši. Jūs apsolāt doties taisni uz Poldaru?
Kapteinis Dželiko pamāja.
— Konvojs nav vajadzīgs. Veiksmīgas medības, komandieri!
Deins un Mura sekoja saviem priekšniekiem. Kravas uzrauga palīgs bija norūpējies. Pats par sevi tas, protams, nebija nekas neparasts — nokļūt policijas karantīnas stacijā pēc lidojuma uz jaunu, nepazīstamu planētu. Ārsti un zinātnieki viņus rūpīgi izklaušinās un izpētīs, lai pārliecinātos, ka nav ievazāta kāda bīstama slimība. Taču šoreiz acīmredzot nāksies pasēdēt ilgāk. Tomēr ne kapteinis, ne Van Raiks nelikās ne mazākā mērā sarūgtināti. Gluži otrādi, viņi bija tik apmierināti, kādus Deins tos nebija redzējis kopš izsoles uz Naksosas.
— Kas jums prātā, Van? — vaicāja Dželiko, cenzdamies pārkliegt apvidus mašīnas dārdoņu, viņiem atgriežoties uz «Karalieni».
— Es mazliet parakņājos Salzara salaupītajās mantās. Vai jūs atceraties Trekstu Kemu, kaptein?
— Treksts Kems… jā, viņš nodarbojas ar nomaļajām planētām…
— Nodarbojās, — Van Raika balsī jautās skumjas.
— Kā, vai jūs domājat, ka arī viņš kritis par upuri Salzaram?
— Es neredzu nekādu citu izskaidrojumu tam, ka viņa personiskais borta žurnāls nokļuvis pie Salzara. Treksts atgriezās pēc izdevīga darījuma un nogāzās uz Limbo. Viņš bija piedalījies vairāksolīšanā par Sargolu, ieguvis to un visu laiku uz tā strādāja…
— Sargols? — pārjautāja Dželiko. — Vai tā nav tā planēta, uz kuras atrasti jauna veida dārgakmeņi?
— Jā. Un Treksta tiesības uz Sargolu ir derīgas vel pusotra gada. To mēs atgādināsim varas iestādēm. Domāju, ka tām nebūs nekas pretī nokārtot ar mums lietas — mēs atsakāmies no Limbo un par to saņemam Treksta tiesības. Ko jūs par to sakat, kaptein?
— Tas būs viens no jūsu labākajiem darījumiem, Van. Jā, varas iestādēm vajadzētu tam piekrist. Tas viņiem ir izdevīgi, un mēs atrādīsimies pašā Galaktikas nomalē, kur nevarēsim daudz pļāpāt…
— Vajadzētu? — Van Raiks nošūpoja galvu. — Jūs mani pienācīgi nenovērtējat, kaptein. Protams, ka izdosies! Sargols un dārgakmeņi mūs gaida!
