Viņš noliecās, pārmekleja zemi un brīdi vēlāk pacēla kādu akmeni apmēram savas dūres lielumā. Pec tam, noskatījis mērķi, meta. Akmens aprakstīja slaidu loku un iekrita ieleja. Viņi redzēja un dzirdēja, kā tas atsitas pret klinti. Deins saprata, kādas priekšrocības ir tieši šadam uzbrukumam. Blastera uguns nešķiro ienaidniekus no savējiem. Tā tikpat labi var nogalināt vai sakropļot Ripu. Toties no augšas prasmīgi mesti akmeņi ne vien izsitīs no ierindas gangsterus, bet arī liks viņiem domāt, ka vainīgi limbieši, un nenodos patiesos uzbrucējus.
Kosti apmeta līkumu klints piekājei un ieņēma slēpni zem dzegas, uz kuras sēdēja Mura, bet Deins ātri šķērsoja ieleju un uzrāpās uz šaura klints izciļņa nedaudz augstak par cilvēka augumu, kur viņam ar steigā salasīto munīciju tikko pietika vietas.
Ilgi gatavoties viņiem nebija laika — drīz vien visi trīs īstajā brīdī paguva paslēpties, kad nelīdzenajā laukumā parādījās apvidus mašīna. Tā, zariem lūstot, izbrauca cauri krūmiem, un vadītājs nobremzēja. Acīmredzot viņa radiotelefons bija ieslēgts, jo balss šādā attālumā izklausītos tikai pēc neskaidras murmināšanas, taču viņu ausīs skaidri atskanēja vārdi: Tā taču ir Snolla mašīna, turklāt kāda izskata! Kas, pie velna!..
Viens no Ripa sargiem izrāpās no mašīnas, it kā lai dotos uz priekšu un noskaidrotu, kas par lietu. Un šajā bridi Mura deva zīmi uzbrukumam. Pret šķietama izlūka ķiveri ar dobju troksni triecās akmens; gangsteris zaudēja līdzsvaru un pieķērās pie mašīnas kāpurķēdes, lai nepakristu. Deins tūlīt pat svieda viņam vēlreiz, un nākamais akmens aizlidoja uz vadītāju.
Visi reizē sāka kliegt, un tūlīt atdzīvojās ari Rips. Lai gan viņa rokas bija sasietas uz muguras, viņš ar visu ķermeni metās virsū otram sargam un kopā ar to izkrita no mašīnas. Vadītājs ieslēdza motoru, un mašīna rāvās uz priekšu cauri akmeņu krusai.
Viens no gangsteriem bija atkal ierausies mašīnā, bet otrs pašlaik atbrīvojās no Ripa. Svešiniekam roka pazibēja blasters, un viņš ar velnišķīgu smīnu noliecās pār Senonu. Pēkšņi gangstera seja pārvērtās asiņainā masā, un viņš, mežonīgi iekaucies, atslīga atpakaļ. Pirmais, kuram bija izdevies ierāpties mašīnā, tajā pašā brīdī atskatījās.
— Kraners! Sie lopi nogalinājuši Kraneru! Nē, neapstājies! Pie velna šo tirgoni! Citādi mēs nokļūsim viņu nagos!
Apvidus mašīna turpināja ceļu kalnu virzienā. Kaut kāda iemesla deļ abi braucēji nebija pat pār- ķemmējuši krūmus ar blasteriem. Uzbrukuma pēk- šņums un viena savējā zaudējums lika viņiem domāt tikai par glābšanos.
Drīz vien viņi bija pabraukuši garām pamestajai mašīnai un izzuduši skatienam. Kosti izlīda 110 paslēptuves un devās lejā pie Ripa. Brīdi vēlāk pienāca arī Deins.
Senons gulēja uz sāniem, viņa rokas bija nedabiski izgrieztas uz muguras un sasietas, viena acs neatvērās, un ap to pletās tumšs zilums, lūpa bija pārsista un asiņoja.
— Jā, brāl, pamatīgi tevi apstrādājuši, — nomurmināja Kosti, noliekdamies, lai pārgrieztu auklas.
Rips ar pūlēm kustināja ievainoto muti.
— Viņi man uzbruka… Es jau gandrīz biju sasniedzis «Karalieni», kad viņi mani sagūstīja. Viņi tur kuģi… tas ir kaut kāds stars, kas sadragā jebkuru kuģi, tikko tas atrodas noteiktā attālumā no planētas…
Deins pabāza roku Ripām zem pleciem un palīdzēja viņam piecelties sēdus. Senons iestenējās un apslāpēti iekliedzās, piespiežot roku pie sāna.
— Tu esi vēl kur ievainots? — Kosti grasījās atpogāt Ripa formas jaku, bet viņš atstūma biedra roku.
— Tagad tik un tā neko nevar līdzēt. Šķiet, man ir lauzta riba … varbūt divas. Bet, paklausieties, viņi tur «Karalieni» …
— Mēs zinām. Mēs sagūstījām vienu no viņiem, — atbildēja Deins. — Viņš vadīja, lūk, to apvidus mašīnu. Viņš mums visu izstāstīja. Varbūt mums viņš vēl noderēs. Vai tu vari paiet?
Pienāca Mura.
— Jā, nebūtu par ļaunu no šejienes aiziet, — viņš noteica. — Kad mēs uzbrukām, viņu radiotelefoni bija ieslēgti. Nevar zināt, cik daudz ir noklausījušies pārējie.
Biedru balstīts, Rips varēja iet. Viņi atgriezās pie savas mašīnas un Vilkoksa.
— Vai par Kamilu nekas nav zināms? — vaicāja Kosti.
— Ali ir pie viņiem, tas ir skaidrs, — atteica Rips.
— Bet man šķiet, ka viņš ir pie galvenās grupas. Viņu ir diezgan daudz. Un viņi, ja vien vēlas, var turēt «Karalieni» šeit, kamēr tā sarūsēs.
— To mēs jau uzzinājām no Snolla, — drūmi noteica Vilkokss. — Viņš apgalvo ari, ka nezinot, kur šī noslēpumainā iekārta atrodas. Es par to šaubos…
Te sasietais gūsteknis sāka locīties un kaut ko īdēt caur mutē iebāzto vīkšķi, acīmredzot cenzdamies vēlreiz atkārtot, ka nav melojis.
— Sīs ielejas galā ir kāds ceļš, kurš ved vismaz uz viņu noliktavām un mītnēm, — stāstīja Rips.
— Un iekārta nevarētu būt pārāk tālu no turienes. Deins pieskārās ar zābaka purngalu Snollam, kurš
locījās zemē.
— Vai mēs nevaram apmainīt šo tipu pret Ali? Vai vismaz ar viņa palīdzību nokļūt tur?
- Šaubos, — atteica Rips. — Tie ir pēdējie nelieši. Viņiem par Snolla dzīvību nospļauties.
