— Kaut kā dīvaini… Uzzibēja gaisma un vairs neiedegās.
— Kas tur dīvains? Tika līdz meičai.. .
— Ja tā, tad nekas. Es tikai baidos, vai viņš nav mūs pamanījis.
— Diez vai… Nē, tas nevarētu būt. Tad viņš kaut kur būtu sajaucis pēdas un izsprucis mums, nevis atvedis šurp.
Man tomēr kļuva pavisam nelabi. Mūsu uzdevums bija uzzināt šā cilvēka vārdu un adresi, taču tagad viss iznāca citādi. Stāvēt sardzē nebija nekādas jēgas —• viņš varēja te palikt pa nakti. Kopš vakardienas mēs abi gandrīz nemaz nebijām gulējuši. Turklāt vēl nebija galīgi izlemts, ka tieši viņš būs eksperimenta objekts. Ja izrādīsies, ka izdevīgāk izraudzīties sievieti, tad tā kļūs par galveno objektu, bet vīrietis būs palīgobjekts. Pastāstīju Joriki savas domas, un viņš man piekrita:
—• Tā, nu esam tikuši līdz sievietei, vai ne, sensei?
— Galu galā viņu ir apmēram tikpat daudz, cik vīriešu.
Mēs uz laiku atkāpāmies. Kad bijām aizgājuši līdz prospektam, atvadījos no Joriki un devos uz mājām, tik tikko turēdams uz pleciem aiz pārguruma sāpošo galvu. Pa ausu galam vēl dzirdēju sievu stāstām, ka mūsu dēls skolā sakāvies, un tad, it kā slīgdams tumšā, šaurā spraugā, iegrimu snaudienā.
Nākamajā dienā, saprotams, aizgulējos un ierados institūtā vienpadsmitos. Es vakar . .. Pats sev nevarēju lāgā izskaidrot. Vārdu sakot, darbu pie projekta, kas būtu pa prātam komisijai, vakar es iedomājos šādi. Divatā ar Joriki, rūpīgi slēpdami no pārējiem, mēs izstrādāsim projektu. Pēc tam komisija oficiāli apstiprinās šo projektu, un tad — tikai tad! — mēs iepazīstināsim ar to visus darbiniekus. Tieši tādēļ vakar es atļāvos ielaisties šai avantūrā ar savu vienīgo palīgu. Arī to vajadzēja ņemt vērā, ka projekts šoreiz skar tikai atsevišķu cilvēku — lielumu, kas, pēc manām domām, nav pelnījis vispusīgu izpēti.
Tikai naktī es nācu pie atziņas, ka nevar neņemt vērā čaulu, kurā ieslēgta ikviena cilvēka privātā dzīve. Ja mums būtu vairāk laika, nebūtu grūti izstrādāt plašu projektu, taču līdz komisijas nākamajai sēdei atlikušas vairs tikai piecas dienas. Lai varētu būt droši, ka projekts netiks noraidīts, labāk to iesniegt pāris dienu pirms sēdes. Ja pašreizējais projekts nederētu, mūsu stāvoklis atkal pasliktinātos. Tad, bez šaubām, darbs tiktu pārtraukts — kaut vai uz laiku.
Ejot uz institūtu, es izdomāju, ka mainīšu rīcības plānu. Nolēmu oficiāli paziņot visiem darbiniekiem par savu plānu un ķerties pie darba ar kopīgiem spēkiem. Ja viņiem izskaidrotu situācijas būtību, noslēpums tiktu saglabāts. Sadalīšu visus divās grupās. Viena no tām strādās ar sievieti, bet otra nodarbosies ar vīrieti; ikvienam darbiniekam būs savi pienākumi, un tos viņš veiks ātri un precīzi; informācija, ko savāks tuvākajās divās dienās, dos iespēju paredzēt turpmāko darba gaitu un jaunas iespējas. Galvenais — izdabūt projektu cauri komisijai.
Pirms iešanas uz savu kabinetu es ielūkojos informācijas nodaļā un apjautājos pēc Joriki. Man atbildēja, ka Joriki jau sen gaidot mani augšā mašīnu zālē. «Aiciniet visus augšā, man ar jums jārunā,» es teicu un steidzos pie Joriki.
Viņš sēdēja, atbalstījies ar elkoņiem pret vadības pulti. Dīvaini, viņš pat nesasveicinājās. Skadri paraudzījies manī, viņš nepakustēdamies sacīja:
— Nu, ko mēs tagad iesāksim, sensei?
— Tas ir — kā?
— Kā jums patīk šī velna būšana? — Viņš bungoja ar pirkstiem pa avīzi, kas gulēja izklāta viņam uz ceļiem.
— Pagaidi, par ko tu runā?
Joriki apjucis pacēla galvu, pastiepdams uz priekšu zodu un izslējis vēl garāku kaklu.
— Jūs, sensei, avīzes vēl neesat lasījis?
Uz kāpnēm sāka klaudzēt koka papēdīši.
Šurp nāca informācijas nodaļas darbinieki. Joriki pielēca kājās un aizdomīgi paraudzījās manī.
— Ko tas nozīmē?
— Es viņiem liku sapulcēties, gribu sadalīt darbus.
— Vai jūs esat prātu zaudējis? Lasiet!
Iegrūdis man rokās avīzi, viņš atrāva vaļā
durvis un rupji uzbļāva:
— Kur līdīsiet? Tagad nav laika! Ejiet, kad būsim brīvi, es pasaukšu!
Kacuko Vada atkliedza pretī kaut ko indīgu. Ko īsti, es neieklausījos. Tas mani neinteresēja. Stāvēju, ar acīm ieurbies avīzē, vēl un vēlreiz pārlasīdams ar sarkanu zīmuli apvilkto rakstiņu, un man likās, ka elpot kļūst arvien grūtāk.
MlĻAKA NOŽŅAUGUŠI finansu nodaļas vadītāju
Vakar, vienpadsmitajā datumā, ap pusnakti firmas «Josiba cjodzi» finansu nodaļas vadītājs Susumu Todas k-gs, 58 gadus vecs, apciemojis savu 26 gadus veco mīļāko Tikako Kondo, kas dzīvo Tokijā, Sindzjuku, NN rajonā, mēbelēto namu «Midori» 6. istabā, piekauts un nožņaugts. Iepriekš minētā Tikako Kondo pati ieradusies tuvākajā policijas nodaļā, kur paskaidrojusi, it kā slepkavību izdarījusi pašaizsardzības nolūkā, pēc tam kad Todas k-gs pārmetis, ka viņa vēlu atgriezusies mājās. Todas k-gs nostrādājis minētajā firmā trīsdesmit gadu, viņa darbabiedri visi kā viens apliecina, ka neko tamlīdzīgu no tik cienījama cilvēka nav gaidījuši.
Kamēr es vēl un vēlreiz lēnām pārlasīju rakstiņu, Joriki pacietīgi gaidīja.
— Redz, kādi jaunumi, sensei… — viņš teica, kad es palūkojos viņā.
