— Viss ir saistīts ar programmēšanas sistēmu … Mums neļauj izmantot sociālo informāciju — labi, iztiksim bez tās. Šajā ziņā, man šķiet, mēs arī šo to esam palaiduši garām … Ja mums būtu plašāks vēriens, tad pat no informācijas par dabas parādībām varētu izdarīt pareģojumu, kas nebūtu mazāk nozīmīgs par «MASKAVAS-2» pareģojumiem. Viss atkarīgs no tā, cik neatlaidīgi un mērķtiecīgi mēs būsim.
Zvana telefons. Joriki paceļ klausuli un klausās. Viņa zods pastiepjas uz priekšu, bet skatiens kļūst drūms. Laikam kaut kas atgadījies.
— Kas ir?
Viņš tikko manāmi papurina galvu.
— Nomirusi. ..
— Nomirusi? … Kā tad tā?
— Nav ne jausmas. Acīmredzot pašnāvība.
— Tas ir skaidri zināms?
— Esot noindējusies . . .
— Tūlīt pieslēdz mašīnu Jamamoto laboratorijai. Stimulēsim viņas līķi un noskaidrosim, kas un kad viņai šo ēsmu iedevis.
— Nekas laikam neiznāks, — neatņemdams roku no telefona klausules, teica Joriki. — Viņa pati noindējusies. Smadzenes viņai ir bojātas, tā ka uz normālu reakciju nav ko cerēt.
— Tas ir slikti… — Es saburzīju pirkstos aizdedzināto cigareti, gandrīz nemaz nejuz- dams apdeguma sāpes. Centos izturēties mierīgi, taču man drebēja ceļgali. — Labi, paklausīsimies, ko teiks Jamamoto.
Piezvanīju uz slimnīcu. Jamamoto apliecināja, ka nav nekādu cerību. Viņam reti esot gadījies redzēt līķi ar tik pamatīgi bojātu nervu sistēmu. Viņš paskaidroja tā: ja indi ieņemot vairāk par noteikto normu, pašnāvniekam sākoties vemšana, inde nepagūstot izplatīties un organisms uzsūcot tikai niecīgu tās daļu. Turpretim šīs sievietes organisms esot gluži piesātināts ar indi. Tas iespējams vienīgi tad, ja indi iešļircina. Bet līķim nav atrastas nekādas injekcijas pēdas. Neizpro tami, kā viņa varējusi pati sev iešļircināt, ja mašīna visu laiku atradusies policista uzraudzībā. Varētu gan domāt, ka viņa jau iepriekš norijusi kaut kādu preparātu, kas paralizē vemšanas centru, un tas devis iespēju ieņemt tik šaušalīgu indes devu. Bet tas ir pārāk sarežģīti…
Ja visu aplūko secībā, tad jāsāk domāt par slepkavību. Es sapratu, ka profesors Jamamoto kuru katru mirkli var ierunāties par šo iespēju, un glābos bēgot. Nedrīkst ļaut nekādā ziņā noprast, ka mēs zinām vairāk nekā citi. Kamēr vēl neesam uztaustījuši ienaidnieku, pašiem jāslēpjas.
Tikko biju nolicis klausuli, atkal iezvanījās telefons. Bungādiņu skāra noteikta, apvaldīta balss:
— Hallo! Kacumi kungs? Mēs brīdinājām ar labu, bet ko jūs darāt? Tagad vainojiet pats sevi…
Nenoklausījies līdz galam, iedevu klausuli Joriki.
— Tas ir viņš. Tas pats šantāžists.
Joriki iesaucās:
— Hallo! Kas jūs esat? Kas runā?
Nezināmais nolika klausuli.
— Ko viņš teica? — es jautāju.
— Teica, ka policija tagad nopietni ķērusies pie šīs lietas.
— Vai tev šī balss nelikās pazīstama?
— Pazīstama? …
— Pareizāk sakot, ne balss, bet intonācija. — Manā atmiņā kaut kas pazibēja un tai pašā mirklī izdzisa. — Droši vien, kad dzirdēšu vēlreiz, tad atcerēšos.
— Varbūt mēs tiešām pazīstam šo cilvēku. Aizdomīgi ātri viņš dabū visu zināt. Par visiem mūsu nodomiem.
— Ko lai iesākam?
Knikšķinādams pirkstus un lūkodamies apkārt, it kā meklētu, kur pakārt cepuri, Joriki teica:
— Jā, loks ap mums savelkas arvien ciešāks … Ja tajā neatradīsim vāju vietu …
— Varbūt vislabāk aiziet un izstāstīt visu policijai?
— Kā viss bija? — Joriki greizi pasmīnēja un paraustīja plecus. — Kā jūs viņiem pierādīsiet, ka tieši tā notika?
— Vai, piemēram, tas, ka mēs neesam sievietes slepkavas, nebūs pierādījums?
— Neder. Kaut arī sieviete ir beigta, tomēr pašnāvību viņa nav izdarījusi. Mūsu Cuda un Kimura vairākas reizes bija policijā, un viņi varēja piekļūt pie sievietes. Tagad uz viņiem aizdomas nekrīt, jo viņiem ir papīri ar visiem zīmogiem, bet, tiklīdz aizdomas par šā nelaimīgā finansu nodaļas vadītāja nonāvēšanu kritīs uz mums, arī viņiem sāks pievērst uzmanību. «Slepkavu institūts». Labi skan, vai ne? Lielisks virsraksts avīzei. Slava par mūsu cilvēknonāvēšanas metodi pārskanēs visu pasauli.
— Tas ir tikai pieņēmums. Tas, ko tu man stāsti.
— Jā, savā ziņā tas ir pieņēmums.
— Tagad policija nodarbosies ar lietišķiem pierādījumiem. Mēģinās izdibināt, piemēram, no kurienes radusies inde,
— Sensei… Kā jūs domājat, kādēļ komisija tik labprāt nāk mums pretī? Vai komisijas locekļi nedomā, ka mūsu mašīna palīdzēs atklāt noziegumu? … Arī mēs uz to cerējām. Pilnīgi paļāvāmies uz mašīnas spējām. Bet pretinieks izrādās daudz stiprāks, nekā bijām gaidījuši. Vai jūs domājat, ka policija viegli tiks galā ar pretinieku, kas ir stiprāks par mūsu mašīnu?
— Pretinieks?
— Nu protams! Vai tad vēl jāpierāda, ka mums ir darīšana ar pamatīgu pretinieku?
Nodūru acis un aizturēju elpu. Nē, jāmet pie malas visādas emocijas. Jāklausa Joriki. Ja tā patiešām nav nejaušību virkne, bet mums ir darīšana ar pretinieku…
