Pa tiltiņu virs mūsu galvām, sandalēm klaudzot, šurp un turp soļoja cilvēks baltā virsvalkā. Viņš apstaigāja un pierakstīja aparātu mērījumus. Mums viņš nepievērsa uzmanību, bet, kad Jamamoto kungs uzsauca: «Harada-kun!» — atskatījās un apbrīnojami laipni uzsmaidīja.
— Harada-kun, pēc tam atver mums trešo kameru!
— Klausos, tur viss jau sagatavots.
Jamamoto kungs pamāja.
— Ieiesim pagaidām manā kabinetā, — viņš teica un sāka staigāt pa centrālo tiltiņu.
— Skatieties, skatieties! … — satverdams mani aiz elkoņa, čukst Joriki.
Taču es bez aicina juma nenolaižu acis no baseiniem, kam ejam garām.
Pirmajā baseinā redzamas divas milzīgas zemūdens žurkas — tēviņš un mātīte. Tās ne ar ko neatšķiras no parastajām lauku žurkām, tikai kakla apakšdaļā, kur retāka spalva, atveras un aizveras bālgansārtas spraugas, bez tam acīs krīt krūšu forma, kas atgādina nelielu mucu. Ūdenī viņas kustējās apbrīnojami veikli, pie tam peldēja ne tikai kā suņi, irdamies ar ķepām kā sauszemes dzīvnieki, bet kā garneles, spēji saliecot un iztaisnojot rumpi. Taču grauzējiem piemītošos instinktus viņas acīmredzot nebija zaudējušas: kāda žurka uznira virspusē, ieķērās peldošā koka gabalā un, grauzdama to, lēni, vēderu uz augšu pavērsusi, atgriezās dziļumā. Cita žurka grasījās mesties man virsū, tik tikko neuzgrūdās baseina stiklam, bet pēdējā brīdī veikli pašāvās sānis un, pavērusi muti, izkārusi sarkano mēli, palika stāvam, blenzdama manī ar lielām, apaļām acīm.
Divos nākamajos baseinos arī bija žurkas. Bet ceturtajā atradās zaķi. Gluži pretēji žurkām, tie kā nedzīvi, ar salipušu spalvu pārklāti maisi nekustīgi karājās ūdenī pie paša dibena. Jamamoto kungs pabungāja ar nagu pa stiklu un teica:
— Ar zālēdājiem pagaidām nekas prātīgs neiznāk. Pārāk specifisks enerģijas asimilācijas paņēmiens . . . Pirmo paaudzi vēl kaut kā
izdodas izaudzēt, bet, sākot ar otro, viss saiet grīstē.
Mēs devāmies augšā pa dzelzs kāpnēm un nonācām pie kameras, kas bija piekārta pie griestiem un izskatījās pēc kastes. Uz kameras sliekšņa es instinktīvi pagriezos. Tieši tajā brīdī baseinā, kas bija preču vagona lielumā un atradās pie attālākās sienas, sakuldams ūdeni, smagi nosēkdamies, iznira milzīgi liels, melns dzīvnieks ar spīdīgu spalvu. Tā bija govs.
— Iespaidīgs skats, vai ne? — aizvērdams durvis, ar smaidu iejautājās Jamamoto kungs. — Ar zālēdājiem to pašu var panākt, ja nežēlo mākslīgo barību. Govis dod gaļu un pienu, tādēļ mākslīgās barības ražošana plašos apmēros ir izdevīga. Vienīgi slaukšanas aparāti ūdenī nedarbojas. Pagaidām lietojam nelielus vakuuma sūkņus, bet tā, protams, nav izeja … — Viņš pagriezās pret sienas ledusskapi, paņēma porcelāna krūzi un ielēja glāzē pienu. — Nogaršojiet, lūdzu. Silts, tikko slaukts piens. Gandrīz neatšķiras no piena uz sauszemes. Jāatzīmē gan, ka analīzes rāda augstāku sāls saturu, bet tas nav no piena, — slaucot pienam piejaucas klāt jūras ūdens. Galvenais, ka piens ir svaigs.
Lai viņu neapvainotu, vienā rāvienā izdzēru glāzi tukšu. Piens bija garšīgāks nekā mājās. Acīmredzot labās barības dēļ. Pēc tam mani piesēdināja pie galda. Jādomā, tas ir lielisks paņēmiens, kā izkausēt sastinguma ledu, — vispirms pacienā ar pienu un tikai tad piedāvā apsēsties. Ja tā ir spēle, tad mans partneris ir īsts aktieris.
— Ir jau vēls, jūs droši vien esat noguris .. . Mēs te esam pieraduši pie nakts darba, — teica profesors Jamamoto.
Viņš stāvēja, savijis uz krūtīm savus resnos pirkstus un pagriezis muguru pret stendu ar mikroskopu un dažādiem ķīmijas aparātiem. Viņa pirkstus klāja reti, cieti mati, gluži kā sukas, ar ko tīra mājas kaķus un suņus. Man aiz muguras atradās augsts grāmatu skapis un aizslietnis, aiz kura varēja redzēt gultas galu.
— Nekas, arī mums bieži vien iznāk nosēdēt stipri vēlu.
— Nu protams, jūs esat ļoti noslogoti. .. Bet pats mūsu darbs ir tāds, ka mums neeksistē ne diena, ne nakts. Liktenis, nekā nevar darīt! Plēsoņas galvenokārt ir nakts dzīvnieki. Varētu izlīdzēties ar mākslīgo apgaismojumu, bet suņi mums jādresē zem klajas debess, un dienā tas nav izdarāms. Mēs taču slēpjamies, lai svešas acis neieraudzītu …
— Jūs slēpjaties?
— Protams, slēpjamies, — viņš apstiprināja, labsirdīgi pasmīnēdams. — Bet jums mēs vēlāk parādīsim, ja atliks laiks … Kā tad ir ar pienu? Varbūt ieliet vēl vienu glāzi? Joriki-kun, varbūt tev?
Izbrīnījies paskatījos uz Joriki. Ar vienkāršiem paziņām tā nesarunājas, pat ņemot vērā, ka Jamamoto kungs ir draudzīgs un sabiedrisks cilvēks. Tomēr Joriki nemaz neslēpa, ka viņš šeit nav svešinieks. Viņš atbalstīja profesoru.
— Dzeriet, sensei! Pienā ir Tokijas līča ūdens, bet tas ir sterili tīrs. To šeit izfiltrē un pēc tam mākslīgi rada no jauna …
