1. Ceturtais ledus laikmets ir beidzies. Sākas jauns ģeoloģisks laikmets. Jāvairās no pārsteidzīgas rīcības.
2. Lai nostiprinātu valsts starptautisko stāvokli, valdība jau laikus lielā slepenībā radījusi zemūdens cilvēkus un vadījusi jūras dzelmes kolonijas izveidošanas darbus. Pašreiz ir astoņas zemūdens pilsētas ar trīssimt tūkstošiem iedzīvotāju katrā.
3. Zemūdens iedzīvotāji ir laimīgi un pakļaujas kārtībai. Pašreizējā grūtajā stāvoklī viņi visiem spēkiem palīdz valstij. Drīz jūs sāksiet saņemt nepieciešamos produktus un priekšmetus, kas izgatavoti jūras dzelmē.
4. Pēdējais. Japānas valdība pretendē uz
18 - 415 269 akvatoriju tajās robežās, kādas norādītas atsevišķā dokumentā.
5. Papildu paziņojums. Pašreiz izskata jautājumu par speciālām uztura devām sievietēm, kuru bērni ir zemūdens cilvēki. Gaidiet turpmākos paziņojumus.
(Beidzamajam punktam bija vislielākie panākumi. Tas attiecās uz lielāko daļu māšu.)
Aiz valdības ēkas pacēlās vēl trīs tādas pašas formas, tikai nedaudz mazākas ēkas. Tajās bija parastās dzīvojamās telpas, uz jumtiem stāvēja speciāli helikopteri, viss bija iekārtots diezgan komfortabli. Ar dzeloņstieplēm apvilktajā plašajā parkā, kurā zemūdens cilvēkiem bija aizliegts iepeldēt, skatienam pavērās gleznainas ielejas, koraļļu rifi, daudzkrāsainu ūdensaugu birzis. Jaukā laikā ir patīkami pagulēt jūras dibenā ar ak- valangu uz muguras, papriecāties, kā saules disks vizuļo un šūpojas viļņos, kas atgādina matētu stiklu, vai arī visai ģimenei ar harpūnas šauteni rokās doties piknikā … Taču dzīvokļu īres maksa ir neticami augsta un tie, kas nav izpelnījušies valdības sevišķu labvēlību, nespēj samaksāt. Ne visi, kas grib, var atļauties sev tādu dzīvokli.
Bet dzīve uz sauszemes tomēr turpinājās. Darbojās elektrostacijas, strādāja rūpnīcas, ielās un veikalos valdīja rosība. Vienkāršie cilvēki, kam mācās virsū jūra un inflācija,
kaut kā savilka galus kopā. Sliktākajā gadījumā vienmēr varēja salīgt par uzraugu zemūdens ganībās.
Dīvaina kustība apvienoja mātes uz sauszemes. Viņas gribēja tikties ar saviem bērniem. Taču zemūdens cilvēki nesaprata, ko no viņiem vēlas, un neatsaucās. Tādēļ arī valdība nelikās par to ne zinis. Toties radās civila aģentūra, kas organizēja pastaigas pa jūras dibenu. Aģentūra plauka.
Reiz atgadījās incidents. No aizžogojuma, kur zemūdens cilvēkiem bija aizliegts iepeldēt, akvalangā ģērbies zēns ar harpūnu nošāva zemūdens bērnu. Valdība te nesaskatīja noziegumu, bet sakaitinātie zemūdens cilvēki pieteica streiku. Tad apjukusi valdība pasteidzās attiecināt uz zemūdens cilvēkiem visas cilvēku tiesības. Pēc tam attiecībās starp abām pusēm notika lielas izmaiņas. Pēc dažiem gadiem trīs zemūdens cilvēku pārstāvjus — tieslietu, tirdzniecības un rūpniecības pārstāvjus — uzņēma valdības sastāvā.
Gāja gadi, jūras līmenis cēlās arvien straujāk. Cilvēki aizklejoja vēl augstāk kalnos. Dzīvojot nemitīgā trauksmē, viņi beidzot atradinājās no pastāvīgas dzīves vietas. Nebija
vairs ne dzelzceļu, ne elektrostaciju. Neviens vairs ne par ko nerūpējās, cilvēki pārtika no zemūdens pasaules žēlastības dāvanām. Kādā krastā viens bija izgudrojis ienesīgu peļņas avotu — uzstādījis vairākus perisko- pus un tiem, kas vēlējās, rādīja jūras dzīvi. Pasākums guva lielus panākumus. Garlaicības mākti, sirmgalvji stājās rindā, lai par dažām vara monētām papriecātos par bērnu un mazbērnu dzīvi un nosistu laiku.
Taču pagāja vairāki gadi, un arī periskopi atradās ūdenī un pārklājās ar rūsu.
— Bet tie, kas apmetās zemūdens mājās? Kas notika ar viņiem?
— Viņi dzīvoja kā agrāk.
— Un dzīvoja labi?
— Tā nekas. Tikai sargam ar harpūnas šauteni vairs nebija akvalanga. Zemūdens cilvēki pieņēma lēmumu rūpīgi glabāt tos kā cilvēku pagātnes eksponātus.
— Vai tas ir labi, Tomojasu-san?
— Kā lai to pasaka… Starp citu, tajā laikā es jau būšu miris …
Pienāca diena, kad zemūdens cilvēki izveidoja savu valdību. To atzina starptautiskā mērogā. Daudzas valstis radīja savas zemūdens kolonijas.
Taču zemūdens cilvēkiem bija ari savas likstas. No katriem desmit tūkstošiem viens saslima ar savādu slimību. Acīmredzot to radīja iedzimta kaite. Iespējams, ka sevi lika manīt arī daži ārējās sekrēcijas dziedzeri, kas bija palikuši pirmajai, Iriri paaudzei. Valdība nosauca šo slimību par «sauszemes slimību» un izdeva lēmumu, ka, tikko slimība atklāta, nekavējoties jāoperē.
— Nu redzat! — es ļaunā priekā uzvaroši iesaucos.
— Kas ir?
— Tagad pienākusi viņu kārta ilgoties pēc sauszemes!
Neviens man neatbildēja. Visās sejās bija vienāda godbijīgi skumja izteiksme, it kā šie cilvēki stāvētu pie aizgājēja gultas. Pat nepacietīgajai Vadai lūpas bija cieši sakniebtas, bet man pretī sēdošā cilvēka seja pauda te mīlestību, te naidu. Ne no šā, ne no tā man pēkšņi ienāca prātā: ko nu vairs tiepties …
— Tas ir neiedomājami tālu no mums, — kāds zemā balsī teica.
