— Reiz, pirms daudziem gadiem, aukstā, drūmā krastā ieradās cilvēks, apstājās un, klausīdamies okeāna dunoņā, teica: «Mums vajadzīgs balss, kas trauktu pāri ūdeņiem un brīdinātu kuģus; es tādu balsi radīšu. Es radīšu balsi, kas līdzīga balsij, kura skanējusi visos gadsimtos un miglās, kādas jebkad bijušas; šī balss būs kā tukša gulta, kas tev blakus cauru nakti, kā neapdzīvota māja, kad durvis atvērtas, kā koki ar kailiem zariem rudenī. Balss, kas līdzīga putnu balsij, kuri klaigādami lido uz dienvidiem, kas līdzīga novembra vējam un bangotnei pie skarbu, drūmu krastu klintīm. Es radīšu tik vientuļu balsi, ka to nevarēs nesaklausīt, un jebkurš, kas to sadzirdēs, elsodams raudās savā sirdī — pavarda liesmas šķitīs vēl karstākas, un cilvēki tālās pilsētās sacīs: «Labi, ka mēs esam mājās.» Es radīšu balsi, izgatavošu mehānismu, to nosauks par Sirēnu, un ikviens, kas to dzirdēs, izpratīs, cik lielas ir mūžības skumjas un cik īsas dzīves gaitas.»
Sirēna rēca.
— Es šo stāstu izdomāju, — Makdans klusi sacīja, — lai izskaidrotu, kāpēc viņš katru gadu peld uz bāku. Man liekas — viņš ierodas, paklausot bākas balss aicinājumam…
— Bet… — es ierunājos.
— Cssst! — Makdans mani pārtrauca. — Paskaties!
Viņš pamāja turp, kur pletās jūra.
Kaut kas peldēja šurp, uz bāku.
Nakts, kā jau es teicu, bija gadījusies ļoti dzestra, augstajā tornī mēs salām, gaisma uzliesmoja un dzisa, bet Sirēna tikai rēca, rēca cauri miglas mutuļiem. Varējām redzēt slikti un tikai nelielā attālumā, bet, lai nu būtu kā
būdams, lejā bija jūra, jūra, kas slīd pa naksnīgo zemi, plakana, klusa, krāsā pelēkām dūņām līdzīga, te augšā bijām mēs divi, vieni paši garajā tornī, un tur tālē vispirms sīkas ņirbas, pēc tam vilnis, kaupre, milzīgs mutulis, nedaudz putu. Un pēkšņi virs aukstā jūras klaida — galva, liela, melna galva ar milzīgām acīm un kakls. Pēc tam. nē, nevis rumpis, bet atkal kakls, vēl un vēl! Četrdesmit pēdu augstumā virs līmeņa rēgojās galva uz glīta, tieva, melna kakla. Tikai pēc tam no juras bezdibeņa iznira rumpis — gluži ka melnu koraļļu, mīdiju un vēžu saliņa. Sāņus pasitās lokanā aste. Visa nezvēra garums, rēķinot no galvas līdz astes galam, man šķiet, sniedzēs līdz deviņdesmit vai simt pēdām.
Neatceros, ko teicu, bet kaut ko es pasacīju.
— Lēnāk, puis, lēnāk, — Mak- dans čukstēja.
— Tas ir kaut kas neiespējams! — es iesaucos.
— Džonij, tu maldies, mēs neesam iespējami. Viņš arvien vēl ir tāds pats kā pirms desmit miljoniem gadu. Viņš nav pārvērties.
Tikai mēs un viss šis novads ir pārvērties, kļuvis neiespējams. Mēs!
Viņš lēnām, majestātiski peldēja šaipus apvāršņa ledainajā ūdenī. Miglas lēveri slīdēja virs jūras, un nezvēra apveids lāgu lāgiem kļuva neredzams. Briesmoņa acs uztvēra, nelaida vaļā, atspoguļoja mūsu bākas vareno staru, sarkans — balts, sarkans — balts. Šķita, ka augstu paceltais apaļais disks sensenā šifrā raida kādu vēsti. Briesmonis bija tikpat mēms kā migla, cauri kurai tas peldēja.
— Tas ir dinozaurs! — Es pietupos un satvēru margas.
— Jā, kāds no dinozauru ģints.
— Bet dinozauri taču izmiruši!
— Nē, tie vēl mitinās jūru dzelmeņos. Dziļi jo dziļi, dzelmju dzelmēs. Bezdibenī. Džonij, vai nav tiesa, izteiksmīgs vārds — Bezdibenis, cik tajā dziļš saturs! Tanī ir viss pasaules saltums, visa tumsa, visas dzīļu dzīles.
— Ko tagad darīsim?
— Ko darīsim? Mums ir savs darbs, aizbraukt nedrīkstam. Turklāt šeit ir drošāk nekā laivā. Paies laiciņš, kamēr nokļūsim krastā, bet nezvērs ir tikpat garš kā mīnu kuģis un slīd gandrīz tikpat ātri.
— Bet kāpēc, kāpēc viņš ierodas tieši šeit?
Nākamajā mirklī sapratu, kāpēc.
Sirēna sāka rēkt.
Briesmonis atbildēja.
Viņa rēkoņā jautās miljoniem gadu vecā okeāna un miglas balss. Tajā bija tik daudz sāpju un vientulības, ka es sarāvos. Briesmonis kliedza tornim. Sirēna rēca. Briesmonis auroja atkal. Sirēna rēca. Briesmonis pavēra milzīgos, zobainos žokļus, un no viņa rīkles izlauzās skaņa, kas pilnīgi atdarināja Sirēnas balsi. Vientuļa, varena, tāla jo tāla balss. Bezizejas, necaurredzamas tumsas, aukstas nakts, atstumtas būtnes balss. Tāda bija šī skaņa.
— Nu, — Makdans čukstēja, — vai tagad saprati, kāpēc viņš ierodas šeit?
Es pamāju ar galvu.
