Pagalam. Tikai melna tumsa, un krāc bangas, sašķīzda- mas pret bākas drupām.
Un vēl…
— Paklausies, — Makdans klusi sacīja. — Paklausies.
Aizritēja īss mirklis, un es kaut ko sadzirdēju. Vispirms
ieelpojamā gaisa švīkstoņu, pēc tam milzīgā dzīvnieka žēlabas, jutu viņa apjukumu, vientulību; šis nezvērs bez spēka gulēja virs mums, mūs šķīra tikai ķieģeļu velve, un briesmoņa miesas izplatīja riebīgu, šķebinošu dvaku. Nezvērs brēca rīstīdamies. Torņa vairs nebija. Gaismas vairs nebija. Balss, kura viņu aicinājusi pāri gadu miljoniem, vairs nebija. Un briesmonis, muti atplētis, rēca, rēca spēcīgās Sirēnas balsī. Kuģu apkalpes, kas tonakt brauca garām, kaut arī neredzēja bākas gaismu, neredzēja itin neko, bet toties dzirdēja rēkoņu un domāja: «Ahā, tā ir Lounsambejas Sirēnas vientujā balss! Viss kārtībā. Esam garam zemes ragam.»
Tā tas turpinājās līdz rītam.
Karsta, dzeltena saules ripa jau slīdēja uz rietumiem, kad glābšanas komanda novāca no pagraba ieejas akmeņu kaudzes.
— Bāka sabruka, tas ir viss, — Makdans drūmi stāstīja glābējiem. — Viļņu bangās tā sāka grīļoties un saira.
Viņš ieknieba man rokā.
Nekādu pēdu. Klusa jūra, zila debess. Tikai sīva ūdensaugu smaka plūda no zaļas žurgas starp torņa drupām un krasta klintīm. Sīca mušas. Tukšā okeāna klaja viļņi plīkšķēdami skalojās gar bākas pamatiem.
Nākamajā gadā uzcēla jaunu bāku, bet es tolaik jau biju iekārtojies darbā pilsētiņā, apprecējies un dzīvoju patīkamā, siltā mājiņā, kuras logi zeltaini spīguļo rudens vakaros, kad durvis aizslēgtas un no skursteņa kūp dūmu strūkla. Mak-
dans kļuvis par uzraugu jaunajā bākā, kura pēc viņa norādījumiem celta no dzelzsbetona.
— Drošs paliek drošs, — viņš man skaidroja.
Jauno bāku beidza būvēt novembrī. Reiz vēlā vakarā viens pats aizbraucu krastā, apturēju mašīnu, raudzījos uz pelēkajiem viļņiem, klausījos jaunās Sirēnas balsī: viens… divi… trīs,.. četras reizes minūtē, tālu jūrā, pavisam vientuļa…
Bet briesmonis?
Tas vairs neesot atgriezies.
— Pazudis, — Makdans teica. — Pazudis Bezdibenī. Sapratis, ka šinī pasaulē nedrīkst pārāk stipri mīlēt. Pazudis dzelmenī, Bezdibenī, lai gaidītu vēl miljons gadu. Nelaimīgais! Tikai gaidīt, gaidīt un atkal gaidīt… Gaidīt.
Sēdēju mašīnā un klausījos. Neredzēju ne torni, ne gaismas strēli virs Lounsambejas zemes raga. Tikai klausījos Sirēnā, Sirēnā un vēlreiz Sirēnā. Šķita, ka tur rēc nezvērs.
/
Man gribējās kaut ko sacīt, bet ko?
