Viņi viegli iegāja Tornī, pie ieejas nesatiekot nevienu cilvēku. Uzkāpa trešajā stāvā un aizrikšoja trešdaļu apļveida koridora uz nākamo kāpņu telpu, pa kuru arī pakāpās uz astoņdesmit pirmo stāvu. Tagad viņiem vajadzēja pārvarēt vēl četrdesmit stāvus, aiziet uz darba zonu, kuru apsargāja Sisojeva komanda, un tur iznīcināt liftu. Un tikai pēc tam doties lejā, septiņpadsmitajā stāvā, ar hronomembrānas darba zonu, kas bloķēta no iekšpuses (nez, kurš to nobloķēja? Tie, Kas Seko? Hronobruņinieki? Pats Stass, Stumbra dators?), iekļūt iekšā, uzspridzināt Sisojeva mīnas tā, lai nesabojātu liftu... un to visu paveikušiem, izdzīvot pašiem.
Ivašura pašūpoja galvu, saprotot, ka plānu ir grūti un gandrīz neiespējami īstenot. Bet viņam, tas ir, visiem viņiem nebija citas izejas.
- Jā-a! - Garaņins nomurmināja, atgriežot sarunu biedru realitātē. - Uzdevi man mīklu! Un, ja es tev piedāvātu citu iespēju?
- Kādu?
- Iekļūt šajā ... tavā hrenomembrānā ...
- Hrono ...
- hrenomembrānā, deativēt mīnu detonatorus un ieņemt riņķa aizsardzību, līdz pienāk galvenie spēki.
- Kādi spēki? - Ivašura aizdomīgi paskatījās uz pretī stāvošā pulkveža blāvi balto seju, taču nespēja to saskatīt.
- Mani spēki. - Oļegs Borisovičs pasmīnēja. - Vai tu domā, ka es veltīgi pavadīju veselu dienu Maskavā? Tiklīdz došu signālu, pēc stundas helikopteru pulks nolaidīs Brjanskas speciālo spēku brigādes desantu.
Tagad Igors Vasiļjevičs bija saņēmis savu daļu informācijas pārdomām. Bet ilgi nedomāja.
- Šī iespēja ir pilna ar zaudējumiem. Lai paliek kā rezerve katram gadījumam. Mēģināsim tikt galā paši. Galvenais ir neitralizēt "sanitārus", bez tiem "ķirurgi" nespēs tikt galā ar Stumbra ... tas ir, Torņa iznīcināšanu.
- Kāpēc stiepi līdzi sievietes? Kāds tam īpašais stratēģiskais aprēķins?
- Es tev nepateicu vēl vienu lietu. Ivašura paklusēja. - Ja viss laimīgi izdosies, mēs aiziesim. Bet tev vajadzēs atbildēt par visu. Tiksi galā?
- Tas ir kā, jūs aiziesiet? Kurp?
- Tur. Uz augšu. Vai arī pa Stumbra "Laika pātagu", kā viņu sauca mūsu draugi. Mūsu uzdevums ir sarežģītāks: saglabāt Visumu neatkarīgi no tā, cik pompozi un aizdomīgi tas varētu izklausīties.
Garaņins pasmīnēja.
- Jā, izklausās ... neticami. Gribas pamosties. Vai es nevaru iet kopā ar jums?
- Bet kas šeit sargās Torni? Ja nu "sanitāri" pamēģina vēlreiz?
- Saprotu. Tāpēc man jāpilda uzdevums šeit. Lai gan es ļoti gribētos pabūt tur, apmeklēt ... nākotni.
- Drīzāk jau pagātni.
- Nu, tas nav svarīgi, citās pasaulēs. Vai jūs atgriezīsities?
- Ja godīgi, nezinu.
- Skaidrs. Nu ko, ejam, komandier?
Igors Vasiļjevičs piecēlās, apskāva piecēlušos pulkvedi.
- Ja tu zinātu, cik es tev esmu pateicīgs!
- Eh, ko tur, - nomurmināja Garaņins. - Galu galā mēs glābjam arī sevi ... kopā ar Visumu. - Un viņa balsī nebija ne sarkasma, ne skeptiskas nots, ne ironijas. - Kā tu domā, majors jau ir ieradies bāzē? Sacēlis trauksmi?
- Ja būtu sacēlis, mēs to arī šeit būtu dzirdējuši. Laikam vēl nav ieradies. Gribētos, ka mēs sāktu pirmie.
- Jā, pārsteiguma faktors ir liela lieta.
Viņi atgriezās pie desantniekiem. Ivašura nešaubīdamies atrada tumsā Veroniku, apsēdās pie viņas, un pasēdēja apskāvis dažas sekundes. Tad Garaņins klusi pavēlēja saviem puišiem doties uz priekšu, un visi sakustējās, masēdami kāju muskuļus.
Nodaļa turpināja ceļu. Pēc divdesmit minūtēm viņi sasniedza simt divdesmit pirmo ēkas horizontu, kur atradās Stumbra darba hronomembrāna, un kuru kontrolēja "ķirurgu" emisārs majors Sisojevs.
- Ko darīsim tālāk? - Garaņins jautāja, kad Ivans kopā ar viņa darbiniekiem devās izlūkošanā un ziņoja par betona sienu, kas aizsprostoja koridoru, un ko apsargāja divi spēcīgi puiši maskēšanās tērpos ar automātiem. - Nelauzīsimies tak uz turieni ar kauju. Apsargi diez vai zina, ko sargā, puiši vienkārši dežurē, un uzbrukuma laikā upuri ir neizbēgami abās pusēs.
- Mēs negrasāmies šturmēt šo cietoksni, - Ivašura izklaidīgi sacīja. - Mēģināsim iet pa citu ceļu, mums jau ir pieredze.
Viņš skaisti novicināja zobenu, tā ka pat Ivans ar skaudību un neizpratni paskatījās uz viņu un iegrūda gaiši zilo asmeni koridora sienā. Tad ar diviem nākamajiem cirtieniem uz sienas uzzīmēja trīsstūri ar tievām spraugām. Uzlika plecu uz trijstūra, Kostrovs viņam piepalīdzēja, atspiedies ar roku, un pusmetru biezs sienas gabals, kuru diez vai varēja caursist pat granāta, ar rīboņu izkrita blakus telpā. koridora grīda nodrebēja.
- Tūlīt mūs pamanīs un ... - Garaņins visiem parādīja izteiksmīgu žestu.
- Man pakaļ!. Lai tavi puiši piesedz aizmuguri. - Ivašura ieslēdza lukturi, ienira trīsstūrveida caurumā.
Pēc kārtas eskadras dalībnieki sekoja viņam.
Telpa bija gara un tukša, izņemot dažus dīvainus, sazarotus veidojumus, kas izauga no grīdas un atgādināja koku skeletus.
- Izskatās, ka šeit kaut kas audzis, - ieteicās Veronika.
- Vai arī vienkārši nokaltis daudzu tūkstošu gadu laikā, - piebilda Taja.
