— Ko tad, piemēram? — nesaprata Kristiāns.
— Piemēram, strādājusi cirkā!
Kristiānām paspruka smiekli.
— Ko?! Kādā cirkā? Tu domā, ka Lietuvene kādreiz ir bijusi cirkā?
— Kāpēc gan ne? — atvaicāja Marts. — Tur taču ir papilnam visādu klaunu un burvju mākslinieku, un to… kā viņus sauc… iluzo…
— Iluzionistu? — Kristiāns pateica priekšā.
— Kā tad! Iluzionistu! Nu, un, ja tā tava Lietuvene kādreiz ir ar to noņēmusies, tad pilnīgi iespējams, ka tagad viņai ir kļuvis garlaicīgi. Un viņa ir nolēmusi šo to iemācīt Tīnai.
Kristiāns sparīgi domāja. Izklausījās pavisam traki… Tomēr viņš nespēja iedomāties, ka vecā, drūmā Lietuvene būtu varējusi strādāt cirkā. Taču ar to varētu izskaidrot nesaprotamo notikumu ar Edvardu un visu citu.
— Var jau būt… — viņš beidzot novilka. — Būs jāmēģina kaut ko izspiest no Tīnas.
Jautāt pašai Lietuvenei, vai viņa kādreiz nav strādājusi cirkā par iluzionisti, viņš tomēr neuzdrīkstējās.
Vakarā Kristiāns atkal ieņēma ierasto vietu pie datora, citu pēc i ilas rūpīgi aplūkodams jaunās fotogrāfijas. Vienā no tām bija redzams Kristiānā mājas pagalms, pār kuru velkas nošņurcis runcis.
Bilde bija laba. Kristiānām bija žēl, ka tā īsti neiederas nevienā no konkursa tēmām.
“Varētu to ielikt pie tēmas par draugiem,” Kristiāns nosmīkņāja. " l'ad visi nodomātu, ka mans vienīgais draugs ir noplucis miskastes runcis.”
Zēns uzmanīgi pētīja bildes citu pēc citas, līdz nonāca pie fotogrāfijas ar Tīnu un lellīti uz auklas. Tā izskatījās laba, bet nebija redzamas visas detaļas, piemēram, lellīte uz auklas. Kur tā ir? Nez kāpēc tās vietā bija redzams pelēcīgs izplūdis plankums. Kristiāns bija apstulbis.
— Sasodīts! — viņš teica un atvēra nākamo bildi.
Taču arī tajā lellītes vietā bija tikai izplūdis plankums.
— Kas tad tas?! — Kristiāns pikti iesaucās.
— Ko bļauj? — aiz durvīm kāds iebrēcās tā, ka Kristiāns salēcās.
— Kas tev tur ir? — Tīna sauca.
— Nekas, viss kārtībā, — Kristiāns atrūca.
Aiz durvīm atskanēja skrejošu soļu dipoņa, un tad vaukšķēdams garām aizplikšķināja Spoks.
— Nesaprotu… — noņurdēja Kristiāns un atvēra nākamo kadru. Tajā bija redzams Spoks, iekodies pats sev astē, griežoties uz riņķi.
Vakars pagāja, zēnam turpinot pētīt bildes.
Nākamajā dienā pēc stundām Marts sēdēja Kristiānā istabā un aplūkoja iepriekšējās dienas fotogrāfijas.
— Šī ir tīri laba, — sacīja Marts, turēdams rokā bildi ar paspū rušo kaķi.
— Jā, — piekrita Kristiāns. — Es to varētu iesniegt tēmai par savu ģimeni.
Marts ieķiķinājās.
— Tad tevi tūlīt adoptētu, — viņš sacīja.
Kristiāns arī iesmējās, bet, atcerējies vakardienas neveiksmi, atkal saīga.
— Paskaties uz šo! — viņš teica, izvilcis no bilžu kaudzes fotogrāfiju ar Tīnu un plankumu.
Marts nopietni to aplūkoja.
— Kas tas ir? — viņš vaicāja.
— Nu, un pēc kā izskatās?
— Pēc pleķa.
— Tieši tā, — drūmi piekrita Kristiāns. — Tieši tas. Pleķis. Ne vairāk, ne mazāk.
Marts sarauktu pieri joprojām pētīja bildi.
— Un kam tur vajadzēja būt?
— Tīnas lellei, — atteica Kristiāns. — Atceries, es tev stāstīju?
Marts pamāja.
— Neko darīt, — Kristiāns norūca. — Vajadzēs dot kaut ko citu.
— Kāpēc? Tas pleķis nemaz nav tik ļoti pamanāms! — iesaucās Marts.
— Nu nē… Man jau ir viena tāda bilde, par kuru nav īsti skaidrs — vai kokā sēž vārna vai nīlzirgs. Otru tādu es nevaru atļauties.
— Šeit tas jautājums atkrīt, — Marts pavīpsnāja. — Tā noteikti nav ne vārna, ne nīlzirgs.
— Tu varētu iesniegt šo — ar Spoku! — pēc mirkļa Marts ieteicās. Viņš bija atvēris nākamo bildi — to, kurā redzams Spoks, iekodies savā astē. — Šī izskatās tīri labi.
— Hmm… — noņurdēja Kristiāns, kritiski blenzdams uz Spoka bildi. — Droši vien tā arī darīšu. Bet paliek vēl viena…
— Kas? — nesaprata Marts.
— Bilde. Neatceries, vai? “Mani draugi un es”. Nu, ko lai es tur fotografēju?
— Kādi draugi tev ir? — Marts jautāja.
— Tu, — attrauca Kristiāns.
— Un vēl?
— Vai tad ar tevi nepietiek?! — iesaucās Kristiāns. — Dažreiz man liekas, ka jau ar tevi ir par daudz.
— Nu, paldies! — norūca Marts.
— Bet tā nav slikta doma, — ķiķināja Kristiāns. — Tu varētu kļūt man par modeli — es tevi fotografētu, un pēc tam visas meitenes, kas par tevi jūsmo, varētu nopirkt no manis bildes.
Marts parādīja draugam, ka viņš ir pilnīgs atslēgu meklētājs.
— Neviens mani neapjūsmo, — zēns dusmīgi sacīja.
— Jā? — iesmējās Kristiāns. — Viens, divi, trīs, četri…
— Ko tu tur skaiti? — aizdomīgi vaicāja Marts.
— Tavas apjūsmotājas. Tiešām, tā lieta varētu iet.
— Nerunā muļķības! — piesarcis iesaucās Marts. — Tu esi pavisam traks!
— Labi, labi, — attrauca Kristiāns. — Ja negribi kļūt par modeli, es, protams, tevi nemocīšu. Bet, tici man, tu daudz zaudēsi.
Marts nošņācās vien.
Līdz konkursa noslēgumam bija palikušas tikai divas dienas, un Kristiāns pamazām krita izmisumā. Viņš nebija īsti apmierināts ar esošajām trim bildēm, bet ceturtās viņam nebija vispār.
