Iegrimis drūmās domās, Kristiāns lēnām devās mājup no skolas. Marts bija palicis skolā, jo viņam bija kaut kas pārrunājams ar literatūras skolotāju. Kristiāns gāja, blenzdams zemē un spārdīdams sev pa priekšu tukšu sērkociņu kastīti. Ko gan bildēt draugu tēmai, ja Marts tik kategoriski atteicās ielaisties jebkurās sarunās par fotografēšanos? Tā prātodams, Kristiāns bija nonācis līdz baznīcai, kuras pakājē stāvēja laukakmens — draugu pastkastīte. Kristiāns ierasti palūkojās aiz akmens, vai viņam nav atstāta zīmīte.
Nekā nebija.
Zēns izklaidīgi uzlūkoja akmeni. Un tad viņam prātā iešāvās kāda doma…
Patiešām… Kurš gan bija teicis, ka draugu tēmai obligāti jāfotografē paši draugi? Kāpēc gan viņš nevarētu bildēt kaut ko, kas saistīts ar draugiem? Piemēram, pastkastīti! Tā taču bija vistiešākajā veidā saistīta ar viņa labāko draugu.
— Ha! — iesaucās Kristiāns, nopriecājies par savu spožo ideju.
Arī diena likās īsti piemērota fotografēšanai. Debesis bija koši
zilas, un sparīgi spīdēja saule. Kristiāns paņēma fotoaparātu un ielūkojās objektīvā.
— Hmm, — viņš noņurdēja.
Akmens viens pats neizskatījās īsti labi. Kristiāns pagājās nedaudz tālāk un ietvēra objektīvā arī baznīcu. Protams, tā, lai arī akmens paliktu kadrā. Akmens taču bija pats galvenais!
Pavisam apmierināts, Kristiāns uzņēma vēl pāris kadru un devās mājās.
Bija konkursa diena.
Skolas otrā stāva garajā gaitenī gar sienu stiepās stendi ar fotogrāfijām, un viss gaitenis bija pilns ar skolēniem. Viņi drūzmējās pie stendiem, aplūkoja fotogrāfijas un skaļi čaloja.
Kristiāns drūmi vilkās no stenda pie stenda, kaut ko murminādams. Bildes bija labas, protams, ne jau visas. Lielu daļu varēja bez sirdsapziņas pārmetumiem sadedzināt, un tomēr bija krietni daudz tādu bilžu, kuras apskatot zēna cerības iegūt jauno Sony fotoaparātu strauji saruka. Nemaz jau nerunājot pap Alekša bildēm…
— Kas tev noticis? — negaidīti atskanēja jautājums Kristiānām aiz muguras.
Kristiāns satrūkās. Ieraudzījis Martu, viņš no jauna saviebās.
— Paskaties uz šīm, — viņš norūca un pamāja uz stenda pusi.
Marts palūkojās turp.
Zem autora vārda (tas, protams, bija Alekss Sedals) bija četras fotogrāfijas. Pirmajā mirklī likās, ka tās neko daudz neatšķiras no pārējām labajām bildēm, taču, jo ilgāk Marts uz tām lūkojās, jo vairāk viņam šķita, ka tieši šīm bildēm piemīt kas sevišķs.
— Tagad tu saproti, — drūmi noteica Kristiāns. — Tādai jābūt fotogrāfijai. Un man līdz tam vēl tālu, — viņš vēl drūmāk piebilda.
— Kā tā? — jautāja Marts.
— Tu pats redzi. Manas bildes ir labas, — teica Kristiāns. — Bet
šīs bildes ir īpašas. Un tad, kad es sapratīšu, kas tas īpašais ir, arī es beidzot varēšu taisīt kaut ko tādu.
Marts nopūtās. Viņš juta, ka draugam taisnība.
— Nu bet pagaidām, — teica Kristiāns, — iesim paskatīties, cik tālu tikusi žūrija.
Viņi devās uz žūrijas galda pusi, kas stāvēja gaiteņa viņā galā uz neliela paaugstinājuma. Žūrijā bija seši cilvēki — trīs skolotāji un trīs profesionāli fotogrāfi. Izskatījās, ka viņi savu vērtējumu jau ir izdarījuši un tagad apkopo rezultātus.
— Redzēju tavas bildes, — teica kāda meitene, un Kristiāns pagriezās.
Tur stāvēja Linda — pasīkā meitene ar īsi apgrieztajiem matiem.
Kristiāns neko neteica. Viņš nolēma pagaidīt, kas sekos tālāk.
— Nav sliktas, — sacīja Linda.
— Hmm, — teica Kristiāns. — Kā tev patika tā rudens tēma?
— Tā ar koku? Tā nekas, tikai nevar īsti saprast, kas sēž kokā. Bet tā ar jumtiem gan ir laba — žēl, ka es neiedomājos ko tādu.
— Hmm, — atkal noņurdēja Kristiāns un, pagājis malā, atspie^ dās pret palodzi. — Drīz jau būs, — viņš teica Martam. — Man liekas, viņi beidza skaitīt.
— Tikai zini, kas bija dīvaini? — teica Linda, kas vēl aizvien nelika Kristiānu mierā. — Tas, ka tev tur nebija neviena cilvēka! Pat tēmā par draugiem un ģimeni — neviena paša cilvēka! Ja neskaita to vecenīti parkā…
Kristiāns noelsās. Linda nu gan bija uzmācīga. Bet ja nu viņai taisnība — ja nu tas būs viens no izšķirošajiem momentiem, kas neļaus viņam tikt pie jaunā fotoaparāta?
Lindai tomēr nebija taisnība.
— Uzmanību, uzmanību! — atskanēja balss mikrofonā, un Kristiāns ar Martu pazina literatūras skolotāju. — Ar prieku paziņojam, ka gadskārtējais fotokonkurss ir noslēdzies, un drīz vien mēs paziņosim uzvarētāju.
■
Pirmīt tik trokšņainajā gaitenī bija iestājis pilnīgs klusums. Konkursā bija piedalījušies daudzi, un nu visi alka uzzināt uzvarētāja vārdu.
Tikmēr literatūras skolotājs runāja tālāk.
— Jāatzīst, ka bildes šogad bija tik labas, ka mums bija grūti izvēlēties…
Kristiāns nosprauslājās. Nu gan viņi muld… Viņš jau nu gan uzreiz redzēja, kura bildes ir vislabākās, un tas bija Alekša veikums.
— Tāpēc papildus tehniskajam un mākslinieciskajam faktoram mēs šogad atļāvāmies pievienot arī tādu punktu kā oriģinalitāte.
— Kas, kas? — nesaprata Kristiāns.
— Ššš… — nošņācās Marts.
— Tas ir, mēs novērtējām arī to, kāda ir bildes atbilstība noteiktajai tēmai, — sacīja literatūras skolotājs.
