Es skaidri saskatīju viņas seju; kad viņa pamaja ar galvu, dzeltenās gaismas svītra no otras istabas kustējās uz augšu un uz leju pa viņas pieri. Viņa tik lēnītēm, ka nedzirdēja ne skaņas, nogūlās uz grīdas gar sienu. Es rūpīgi atslējos ar plecu pret durvīm un, piespiedis galvu pie stenderes, pa spraugu ar vienu aci vēroju Kārmodiju. Gandrīz nekustēdamies, galvu noliecis, viņš stāvēja pie vaļējās atvilktnes, tikai viņa roka nepārtraukti monotoni kustējās.
Kad pulkstenis ārā nosita divi, Kārmodijs bija ticis galā apmēram ar vienu trešdaļu no vidējās atvilktnes, un Pikerings atkal ierunājās:
— Tagad jūs būsiet jau ievērojis, ka nav nevienas pilnīgi nokomplektētas akts. Lai savāktu visus jūsu dokumentus — tie ir izkaisīti pa visām atvilktnēm un pa visiem skapjiem starp citiem papīriem —, man vajadzētu varbūt divdesmit minūtes. Sistēma to atrašanai rnan ir galvā. Bet jūs divās stundās esat sameklējis tikai divus! Vai nebūtu laiks saprast, ka jums jāvienojas ar mani?
Kārmodijs nepārtrauca darbu un pat nepaskatījās uz viņu.
— Miljons dolāru par visas nakts un pat par visas rītdienas darbu man ir pietiekams atalgojums.
Un turpinājās vienmērīgā, bezgalīgā mocība — pāršķirstīt lapiņu pēc lapiņas.
Es samiegojies vēroju notiekošo; nebija nekādas Iespējas noteikt, cik laika pagājis, līdz kamēr atkal nosita pulkstenis. Tagad, darbu nepārtraucot, Kārmodijs lēni pacēla vienu kāju un pakustināja uz augšu un leju, izvingrinot muskuļus, kā arī pagrozīja potīti. To pašu viņš izdarīja ar otru kāju, tad nostājās ar mazliet platāk ieplestām kājām nekā iepriekš un cīnījās tālāk cauri papīriem, pāršķirstīdams lapu pēc lapas. Es, ne īsti nomodā, ne īsti aizmidzis, turpināju skatīties uz viņu. Pēc kāda laika Kārmodijs uz brīdi pārtrauca dokumentu šķirstīšanu, pārdomāja, tad izvilka visu atvilktni no skapja un, kājām trīcot zem las smaguma, aiznesa un nolika uz galda. Sēdēdams uz galda malas ar seju pret atvilktni, viņš atsaka meklējumus, un Pikerings viņu izsmēja.
Es visu laiku domāju, kad jums beidzot tas Ienāks prātā, — viņš teica. — Ja esat noguris, atļaujiet man piedāvāt jums krēslu.
22 41 r.
Bet Kārmodijs pat nepagrieza galvu un nelikās ne zinis: viņa pirksti neaprima ne uz mirkli.
Es nogūlos blakus Džūlijai. Mēs šeit bijām tumsā, un es nezināju, vai viņa ir nomodā, un baidījos bez vajadzības čukstēt. Es vēlējos tasi kafijas, un tai brīdī, kad to iedomājos, man to sagribējās tik šausmīgi, ka šķita neiespējami iztikt bez tās. Un kaut ko ēdamu, es turpināju savu domu, un tūlīt jutos kā badā pamiris. Es piespiedu sevi pasmaidīt, tomēr sāku lauzīt galvu, cik ilgi mēs spēsim te palikt; neko tamlīdzīgu es nebiju paredzējis. Vai tiešām Kārmodijs iedomājas, ka varētu palikt šeit visu rītdienu? Tas bija neiespējami: viņam vajadzēs sameklēt kaut ko ēdamu, vajadzēs atpūsties. Un tāpat arī Džeikam; ja tikai viņi abi iemigtu, mēs ar Džūliju kaut kā varētu izkļūt no šejienes. Man acis vērās ciet pašas no sevis, un es pūlējos tumsā tās ātri mirkšķināt. Es neuzdrošinājos iemigt; dažas pēdas pa labi no manis grīda beidzās; varēju pavelties tālāk un nokrist trīs stāvus lejā pagrabā. Es piecēlos sēdus.
Neticami ilgi pēc tam pulkstenis atkal sāka sist, un es pa šā trokšņa laiku sāku celties stāvus. Kājas bija briesmīgi stīvas, un man steigšus bija jāpasticp- jas pāri Džūlijai, lai aizsniegtu sienu un droši nostātos uz kājām. Tad es, skaitīdams gausos sitienus — pulkstenis bija četri —, ļoti lēnītēm un pavisam klusītēm izstaipīju visus muskuļus — rokas, kājas, muguru un kaklu. Es pievirzījos pie durvīm un sameklēju spraugu, pa kuru palūrēt. Džeiks, nolaidis galvu uz krūtīm, bija aizmidzis un klusu krāca. Kārmodijs vēl aizvien sēdēja uz galda malas, bet tagad ar visu ķermeņa augšdaļu bija uzvēlies uz galda blakus atvilktnei; es redzēju, ka tā ir otra skapja augšējā atvilktne. Viņš gulēja klusi; man bija vērīgi jāieskatās, lai pamanītu, kā viņam uz muguras mazliet kustas veste. Man šķiet, ka vairumam cilvēku dažkārt rodas kārdinājums, vismaz viņi jūt pēkšņu vēlēšanos izdarīt kaut ko absurdu — uzsvilpot baznīcā, pateikt kaut ko situācijai šausmīgi nepiemērotu. Man iešāvās prātā iekliegties: — Bū! — tik skaļi, cik vien spēka, un tad novērot mežonīgo sajukumu blakus istabā. Es pasmaidīju un nosēdos blakus Džūlijai, un man bija skaidrs — es nezinu kāpēc —, ka viņa ir nomodā.
Es atlaidos blakus Džūlijai, lai piespiestu muti pie viņas auss. Man ar vienu roku vajadzēja viņu apskaut, lai būtu tuvāk un varētu orientēties, un man nebija ne mazāko iebildumu to darīt.
— Vai esat nomodā?
Kad Džūlija pamāja, viņas mati noglaudās man gar degunu. Es pačukstēju, kāda ir situācija, un pateicu, cik pulkstenis. Viņa pajautāja, vai es esot bijis aizmidzis, un uzstāja, ka mums jāapmainās vietām; viņa apsēdās un uzņēmās sarga pienākumus, kamēr mani vienā mirklī pārvarēja miegs.
