Man bija jāriskē, cerot, ka troksni nedzirdēs. Turēdams pēdējo no trim izlauztajiem dēļiem tā, lai naglas iederētos iepriekšējos caurumos, es varēju to piesist atpakaļ tieši vecajā vietā, un vēl pietika telpas atvēzēt roku. Ieliku vietā otro dēli; tagad manas kustības bija mazliet ierobežotas, tomēr roka ar veseri vēl spēja atvēzēties. Biju jau pacēlis roku, gatavs sitienam, kad pēkšņi atcerējos.
Ar troksni nosviedu veseri uz Džeika kantora grīdas un tad — ar spēku izlauzdams ceļu, neraizēdamies par norauto mēteļa pogu, jo tā nokrita rnūsu pusē, nobrāzdams seju no vaigu kaula līdz ausij — izcīnījos laukā pa divu dēļu atstāto caurumu, ieklupu Džeika kantorī, gandrīz pakrizdams, un ar izstieptu roku aizskrēju līdz viņa galdam. Tad mani pirksti bija jau uz gāzes radziņa slēdža, pagrieza to, gaisma ar paukšķi izdzisa — Džeiks taču gāzi bija izslēdzis! — un es pa tumsu rāpos atpakaļ, ielauzdamies tukšajā istaba, kas bija gandrīz bez grīdas. Džūlija jau bija sagatavojusi veseri un nosviesto dēli, un es, acis mirkšķinādams, cenzdamies pierast pie neskaidrās mēness gaismas, ielāgoju naglas caurumos un iedzinu tikpat dziļi, cik dziļi tās bija bijušas. Es neaizmiršu veseri nolikt mūsu pusē, un, kad pacēlu trešo dēli, mēs dzirdējām, ka Pilsētas valdes pulkstenis nesteidzīgi sāk sist stundu. Mēs neskaitījām sitienus; pulkstenis gausi nosita divpadsmit reižu, kamēr mēs ar Džūliju, abi saķēruši dēļa galu, ievilkām to pēdējā caurumā, bīdījām šurp un turp, līdz beidzot ielāgojām vietā un naglu gali iegulās savos caurumos. Abi ar visu spēku vilkām to uz savu pusi, un es klusībā lūdzos, lai mēs nepaslīdētu un atmuguriski neiekristu tumšajā tukšumā aiz un zem mums. Noskanēja pēdējais blīkšķis, dēlis bija iestiprināts tik droši, cik mēs spējām, un pa spraugām dēļa augšpusē un apakšpusē es ar pirkstiem meklēju naglu galvas. Tās bija izspraukušās krietnu collu uz āru, un, kad pamēģināju, dēlis ļodzījās. Tomēr es sev iestāstīju, ka tas stāv pietiekami stingri un no otras puses izskatīsies, ka viss ir kārtībā.
Izrādījās, ka mums bijusi vēl kāda minūte laika vai pat veselas trīs, lai iekārtotos. Salocījuši mēteļus kā spilvenus, mēs apsēdāmies gandrīz tumšajā telpā, cik ērti varēdami, ar sejām uz aizsisto durvju pusi. Mēs tupējām, pierāvuši ceļus, ar rokām aptvēruši potītes, piespieduši acis pie spraugas, cik tuvu vien varēdami, slēpdami kurpju purngalus, lai tos nevarētu ieraudzīt pa dēļu apakšu. Es pasniedzos un iedrošinādams viegli paplikšķināju pa Džūlijas celi.
Kad viņi atradās jau priekštelpā, mēs nedzirdējām ne soļu troksni, ne balsis, pat neviens grīdas dēlis neiekrakstējās. Pēkšņā slēdzenes šķindoņa Džeika Pikeringa kantora durvju atslēgā bija pirmais troksnis, un Džūlijas roka strauji satvēra manu delnu. Tad viņi bija jau iekšā, uz dēļu grīdas dimdēja juceklīgi soļi, un mums blakus telpā tie izklausījās briesmīgi. Atskanēja Kārmodija balss:
— Kas tad tas?
Vārdi dobji atskanēja tukšajā telpā, kurā mēs sēdējām, un Džūlijas roka spēcīgi saspieda manējo.
Blakus, kantorī, gaiši iedegās gāzes liesma un projicēja zaru caurumus un spraugas uz mūsu telpas pretējās sienas, iezīmēdama aiznagloto durvju šaudīgās kontūras, kuru centra pavīdēja cilvēka ēna. Pāris collu platajā spraugā zem durvīm viņa zābaku purngali gandrīz pieskārās manējiem, un blakus tiem uz grīdas rēgojās melnkoka spieķa sudraba uzgalis.
— Tur nekā nav, tikai lifta šahta, — Pikerings nepacietīgi uzsauca viņam.
Mēs nevarējām redzēt garām Kārmodijam, kas stāvēja nepilnas sešas collas no mūsu acīm.
— Ķersimies pie somas.
Ar somu rokā Kārmodijs nostājās pie galda, un mēs dzirdējām, kā viņš nostenas, uzsviezdams to uz galda. Abi vīrieši bija noņēmuši cepures un uzkāruši uz naglām pie durvīm, bet mēteļus paturējuši mugurā. Mēs vērojām, kā darbojas Kārmodija rokas, dzirdējām, kā nočīkst siksna un noklikšķ slēdži.
Pie galda ar seju pret mums stāvēja Pikerings un, acis iepletis, nenovērsdamies blenza uz somu.
Kārmodijs atvēra uz galda plakaniski nolikto somu, un tā bija pilna ar papīra naudu; zaļās un dzeltenās banknotes bija saliktas plānās paciņās un aptītas ar brūna papīra strēmelēm. Mēs dzirdējām, ka Pikerings skaļi noelšas, redzējām, ka viņš paliecas uz priekšu, lai paskatītos. Tad viņa sejā pamazām atplauka smaids, viņš pacēla acis uz Kārmodiju, un las bija draudzīgas un laimes pilnas, it kā abi dalītos priekā par skatu, kas pavērās uz galda.
— Vai tur ir visa? — Džeiks lēni pajautāja; tagad viņam Kārmodijs ļoti patika.
Vēl aizvien mādams ar galvu — es vēroju, kā, galvai kustoties, spīd viņa tumšie mati, — Kārmodijs atbildēja:
— Jā, tur ir visa. Viss, ko jūs dabūsiet — desmit- tūkstoš dolāru.
