Džūlija stāvēja nekustīgi, lai es viņu apskatu, un es to arī darīju, jo viņa izskatījās lieliski. Blūzes apkaklīte sevišķi jauki aptvēra kaklu, šokolādes krāsas svīteris bija piegulošs, taču ne par šauru, un svārki izskatījās satriecoši skaisti. Man jau bija aizdomas, ka Džūlijai ir glīts augums, lai gan nebiju iedomājies, ka viņas kājas ir tik nevainojami skaistas. Pārdevējs man atgādināja, ka kurpes ar augstiem papēžiem nav modē, taču es pastāvēju pie sava un nopirku brūnas ādas laiviņas ar augstiem papēžiem, un tagad redzēju, ka biju rīkojies pareizi. Caurspīdīgās miesaskrāsas zeķes un augstie papēži izcēla viņas smalki veidotās potītes un pilnīgos, apaļīgos lielus. Džūlija izskatījās brīnišķīgi. Šai tērpā viņa bija neatvairāmi skaista meitene, un garie mati, saņemti mezglā uz pakauša, piestāvēja viņai lieliski. Mana seja, acis un smaids rādīja, ko es domāju, un tas palīdzēja Džūlijai: arī viņa pēkšņi aiz prieka un lepnuma pasmaidīja un paliecās uz priekšu, lai apskatītu svārkus. Vēlreiz viņa ieraudzīja, cik augstu svārki atsedz skaistās kājas; viņai ne sapņos nebija nācis prātā, ka viņa kādreiz uzģērbs tādus svārkus. Džūlijas seja pietvīka, viņa pieskrēja pie dīvāna, paķēra mēteli, kuru es tur biju nolicis, un, cik ātri vien spēja, aptina to sev ap vidukli tā, ka apakšējā mala pieskārās kurpēm.
— Es nevaru, — viņa vaidēja. — Saj, es vienkārši nevaru tāda iet uz ielas.
Es nespēju noturēties; es smējos visā kaklā, galvu purinādams, un, piegājis pie viņas, apliku roku viņai ap pleciem un, neko nedomājot, gluži impulsīvi noskūpstīju viņu; tas bija pavisam gaisīgs skūpsts, un Džūlija izskatījās satrūkusies. Tomēr viņa smaidīja, un es pierunāju viņu uzvilkt mēteli, iestāstīdams, ka tas ir garāks nekā svārki; tas arī bija kādu collu garāks. Tas līdzēja. Uzvilkusi mēteli, viņa atkal no augšas apskatīja sevi, un, kamēr es domāju, ka viņa atkal skries uz guļamistabu, Džūlija saņēmās un stāvēja mierīgi. Es viņai atgādināju, ka visas sievietes, kuras viņa bija redzējusi uz ielas, valkā tieši tikpat īsus mēteļus, un Džūlija piekrītot drūmi pamāja ar galvu.
Es iegāju guļamistabā paņemt 110 skapja filca cepuri, un, kad ienācu atpakaļ, Džūlija stāvēja pie spoguļa, kas karājās virs maza galdiņa blakus ieejas durvīm, un pūlējās sasiet zem zoda savas cepurītes lentes. Šoreiz es pat nemēģināju savaldīties, tas tikpat nebūtu izdevies. Es smējos locīdamies kādas desmit sekundes, nespēdams norimt vai sākt runāt, un Džūlija stāvēja un skatījās uz mani; viņa nebija dusmīga, bet samulsusi; katru reizi, kad paskatījos, redzēju, ka viņa neizpratnē stāv, savilkusi pieri grumbās, kurpēs ar augstiem papēžiem un modernā īsā mētelī, uzlikusi galvā senlaicīgo seklo puķēm rotāto cepurīti, 1111 man 110 jauna uznāca smiekli. Es negribēju būt rupjš vai apvainot Džūliju un jutos atvieglots, ka viņa neizskatās nikna. Tikai nupat vēl viņa bija izskatījusies tik moderna, ka es aiz muļķības biju iedomājies, ka viņa ir sapratusi, cik labi izskatās. Bet, protams, jaunais apģērbs viņai bija pilnīgi svešs; viņa nekādi nespēja to novērtēt. Džūlijai likās, ka viņas ierastā cepurīte lieliski piedien pie jauna, dīvainā tērpa.
Tomēr, kad es viņai pateicu, ka cepurīte pie pārēja apģērba nepiestāv, viņa, kā jau sieviete, uzreiz atģi- dās, ka tā ir, kaut gan nespēja to izprast; viņa atraisīja pušķi zem zoda un norāva cepurīti no galvas. Es viņai pastāstīju, ka daudz sieviešu staigā pa ielu kailu galvu, sevišķi ar tādiem gariem matiem kā viņai. Džūlija šķita pārsteigta un laikam apšaubīja manu apgalvojumu; tad es apsolīju, ja cepure viņai sagāda raizes, mēs, izgājuši ārā, nopirksim viņai jaunu. Tad uzliku rokas viņai uz pleciem, nostājos izstieptas rokas attālumā un apskatīju viņu no galvas līdz kājām, ļaujot savā sejā parādīties tam, ko jutu.
—• Džūlija, es dodu jums savu vārdu — kad mēs tagad iziesim laukā, jūs būsiet viena no visskaistākajām sievietēm visā Ņujorkā. Tas ir taisnība.
Džūlija redzēja, ka es tiešām tā domāju; es vēroju, kā viņas acīs uzzibsnī prieks un kā viņa izslej zodu. Mazliet grīļodamās uz collu augstākiem un daudz tievākiem papēžiem nekā bija pieradusi, viņa tomēr gluži labi tika galā un iegāja atpakaļ manā istabā; skapja durvīs bija spogulis, kurā varēja apskatīt sevi visā augumā, un es zināju, ka viņa tagad dodas pie tā. Un es zināju arī, ka tagad viņai pietiks dūšas iet arā un ka šai meitenei nevajadzētu ilgu laiku, lai viņa būtu ar savu izskatu tik apmierināta, kādai viņai pienācās būt. Es vēlējos, kaut būtu viņu noskūpstījis vēlreiz pa to laiku, kamēr manas rokas gulēja uz viņas pleciem. Lejā es Džūliju tūlīt iesēdināju taksometrā, ļaujot viņai mazpamazām pierast savā jaunajā izskatā parādīties visu acu priekšā.
