Es izskaidroju, ka tie ir līdzīgi televīzijai, tikai daudz skaidrāki un — šad un tad — daudz labāki. Tad es pieķēru sevi, ka stāstu par segām, kuras apsilda ar elektrību, universālveikaliem, radaru, gaisa satiksmi, automātiskajām veļas un trauku mazgājamām mašīnām un pat — lai tas kungs man piedod! — ātrgaitas automašīnu maģistrālēm.
Džūlija izdzēra savu kafiju, paņēma arī manu tukšo tasi un iznesa virtuvē. Ienākusi atpakaļ dzīvojamā istabā, viņa jautāja:
— Saj, bet kas ir noticis? Pastāstiet man to.
Kamēr es pārdomāju, kas īsti ir noticis, Džūlija sāka klaiņot pa istabu, pataustīja portjeras, palūkojās televizora aizmugurē, vairākas reizes iededzināja un atkal izslēdza griestu lustru. Mana atbilde bija iestrēgusi. Tas man atgādināja vēstuļu rakstīšanu: jūs varat pierakstīt vairākas lappuses, pastāstot par
kādu nedēļas nogali, bet pamēģiniet vecam draugam izstāstīt visu, kas noticis pēdējos piecos gados, un tas nemaz nebūs tik viegli. tas bija noticis garākā laika posma nekā cilvēka mūžs?
— Nu, tagad mums ir piecdesmit štatu.
— Piecdesmit?
— Aha, — es atbildēju tik pašapmierināti, it kā pats būtu tos nodibinājis. — Visas teritorijas tagad ir štati. Arī Aļaska un Ilavaju salas. Un karogs ir mainīts — tagad tajā ir piecdesmit zvaigžņu.
Džūlija ieinteresēta pamāja ar galvu; viņa rakņājās pa žurnālu plauktu dīvāna galā un izvilka kādu avīzi.
— Padomāsim. Nu, Sanfrancisko notika zemestrīce, man liekas, 1906. gada. Pilsēta tika pamatīgi
— Ai, cik žēl! Esmu dzirdējusi, ka tā esot skaista pilsēta. — Viņa norādīja uz avīzi, ko turēja rokā. — Kā redzams, jūs varat drukāt fotogrāfijas.
Viņa nolika avīzi un piegāja pie grāmatplaukta.
— Jā, arī krāsainas. Kaut kur laikam mētājas kāds vecs «Life» numurs ar dažām krāsainām fotogrāfijām. Un — ak dievs, kā es varēju to aizmirst! — mēs izšaujam raķetes kosmosā. Ar cilvēkiem. Divas no tām aizlidoja uz Mēnesi un tur nolaidās. Ar cilvēkiem. Un viņi atgriezās uz Zemes.
— Vai jūs runājat patiesību? Uz Mēnesi? Ar cilvēkiem?
— Jā, patiesi.
Atkal savā balsī sadzirdēju dīvaino toni, it ka man pie tā būtu kādi nopelni.
Džūlija izskatījās sajūsminata.
— Vai viņi bija uz Mēness?
— Aha. Un pastaigājās pa to.
— Cik aizraujoši!
Es brīdi vilcinājos, tad sacīju:
— Aha. Liekas gan. Bet ne tik aizraujoši, kā to biju iedomājies savā zēnībā, lasīdams zinātniski fantastiskos romānus.
Džūlija izskatījās pārsteigta.
— To grūti izskaidrot, Džūlija, bet… liekas, ka tas neko nenozīmē. Pēc īstā ceļojuma satraukuma - to parādīja pa televīziju, ja jūs varat iedomāties, ka tas notika; mēs patiešām varējām redzēt un dzirdēt cilvēkus, kas atradās uz Alēness, — es to visu gandrīz pavisam aizmirsu. Mazliet vēlāk es pavisam reti iedomājos par to. Šie cilvēki bija neiedomājami drosmīgi, un tomēr… likās, ka pasākumam nav nekāda reāla mērķa vai nozīmes.
Es apklusu, jo Džūlija vairs neklausījās.
Kamēr runāju, Džūlija bija izlasījusi plauktā grāmatu virsrakstus un paņēmusi kādu romānu un sākusi to šķirstīt. Pēkšņi viņa apsviedās un ieskatījās man acīs; viņas seja un kakls bija pietvīkuši līdz pat blūzes baltajai apkaklītei.
— Saj, tadas lietas… — Viņa ar šausmām skatījās atvērtās grāmatas lappusēs. — Vai tādas lietas drukā? — Viņa aizsita grāmatu ciet, it kā vardi varētu izlīst no lappusēm laukā. — Es nekad nebūtu tam ticējusi!
Viņa kautrējās paskatīties uz mani.
Man nebija, ko atbildēt. Kā lai izskaidro pārmaiņas cilvēku domu gaitā ilgākā laikā nekā cilvēka mūžs? Tomēr es smaidīju, jo romāns, kuru viņa bija šķirstījusi, īstenībā bija pavisam nevainīgs. Plauktā bija vel citas_grāmatas, no kurām viņa burtiski būtu varējusi noģībt.
Nemierīga un satraukta Džūlija no plaukta gandrīz uz labu laimi bija paķērusi vēl vienu grāmatu. Viņa izlasīja virsrakstu skaļi, pati gandrīz neieklausīdamās, ko lasa, cenzdamās pēc iespējas ātrāk aizmirst šausmīgo grāmatu, kuru nejauši bija paķērusi.
— «Ilustrēta i pasaules kara vēsture», — viņa lasīja. — Pēkšņi viņa izprata vārdu nozīmi. — Karš? Pasaules karš? Ko tas nozīmē, Saj?
Kad viņa pacēla roku, lai atšķirtu grāmatu, es pie- lecu kājas un piesteidzos pie viņas.
