Stravaganza-1 Masku pilsēta полностью

Abas ēnas ielā pie Rodolfo palazzo tagad naigoja projām, stūrēdamas uz tuvāko krodziņu. Viena no tām bija zilā apmetnī un grīļojās. Otra bija raupjās strādnieka drānās. Abi, izkāpuši no laivām Piazetta piestātnē, atklāja, ka sekojuši pa pēdām vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Nu bija īstais laiks kādai glāzītei strega un operatīvai apspriedei.

Lusjēns, dzirdot māti slēdzam ārdurvis, pamodās. Tagad zēns brāzās lejup pa kāpnēm gandrīz tikpat aši kā Belecā, lai satiktu viņu priekšnamā.

Ļauj, lai palīdzu tev izkravāties, viņš piedāvājās.

Nu jau tu izskaties pavisam labi, māte teica, un viņas saulainais izskats Lusjēnu veldzēja.

Tomēr somu izcelšana no mašīnas un pirkumu salikšana plauktiņos leduskapī un saldētavā nokausēja ne pa jokam. Juzdams, ka nu drīkst riskēt, Lusjēns, pamatīgi nožāvājies, ierunājās: Tā kā velk uz miegu. Vai tev nebūs nekas pretī, ja es uz brīsniņu atkritīšu?

Nē, māte bez mazākās aizdomu ēnas sacīja. Ej vien, nosnaudies. Es pēc stundiņas ienesīšu tev tēju. Tu taču negribēsi, ilgi guļot, sabojāt sev naktsmieru.

Šobrīd Lusjēnam visvairāk pietrūka atpūtas. Katra nakts tika pavadīta nomodā citā pasaulē. Nepārtrauktā darbošanās un veselīgais ēdiens zināmā mērā gāja labumā. Tagadējā pasaulē Lusjēns bija pieņēmies svarā, arī muskuļi maz-pamazām atguva veco formu. Uz galvas jau sāka dīgt melnas pūciņas. Tomēr zēns jutās bezgala noguris. Patlaban viņš izņēma no kabatas loloto grāmatiņu un rūpīgi nolika uz naktsgaldiņa. Šoreiz derētu kārtīgi izgulēties.

Gvido Parola aiz izmisuma vai matus plēsa. Laiks braukt uz universitāti Padāvijā, bet naudas nav. Vecākais brālis, nodzēries un nospēlējis visu ģimenes bagātību, bija nozudis. Tēvs smagi sasirdzis, un nav naudas, ko maksāt ne ārstam, lai tas viņu dziedina, ne sievietei, kas palīdzētu slimo apkopt. Gvido māte bija mirusi, viņam pavisam mazam esot.

Bija aizkustinoši redzēt, kā izstīdzējušais, rudmatainais zēns tik maigi rūpējas par tēvu. Maciņā tik vien bija kā pāris slaido, taču, lai tēvu uzturētu pie dzīvības, vajadzēja labu ēdienu. Gvido atkal bija tirgū, un tur kāds no studiju biedriem viņu uzrunāja. Jau pēc dažām minūtēm abi sēdēja vietējā krodziņā, un Gvido, dzerdams drauga izmaksāto reibinošo Belecas sarkanvīnu, izkratīja sirdi.

Šodien mums paredzēti uguņošanas priekšdarbi! kad nākamajā dienā pēc liktenīgā salu ceļojuma Lusjēns atgriezās, paziņoja Rodolfo. Vērojot laboratorijā plūstošo saules gaismu, Lusjēns iedomājās, vai tik Rodolfo nespēj pārvērst nakti dienā. Varbūt tas viņam tik tiešām ir pa spēkam. Lusjēns vēl aizvien nezināja Rodolfo spēju robežas. Lai nu kā, šodien viņi posās uguņošanai.

Uguņošana par godu Madalēnai, skaidroja Rodolfo.

Madalēnas diena ir divdesmit otrajā jūlijā, un, tā kā viņa ir lagūnas patronese, man allaž jāizdomā kas nebijis. Šogad jābūt kaut kam sevišķam, jo Svētki sakrīt ar jaunās baznīcas atklāšanas dienu, tā celta pateicībā par atkopšanos no mēra.

Arianna stāstīja, ka jūsu izrāde Laulībās ar jūru bijusi kas grandiozs, atcerējās Lusjēns. Kaut jel es būtu to redzējis!

Tu, Lučiano, nevarēsi redzēt manu uguņošanu, Rodolfo klusi sacīja. Dienā tā nav rādāma. Ir lietas, kam vajadzīga tumsa.

Šie vārdi sarūgtināja un mazliet aptumšoja uguņošanas priekšdarbu prieku, bet, austot rītam, Lusjēns jau darbā bija iedziļinājies ne pa jokam. Daudzkas šeit līdzinājās tam, ko arī Lusjēna pasaulē sauktu par zinātni, piemēram, pulvera sajaukšana ar visādām ķīmiskām vielām, kas sadegot rada dažādas krāsās. Bet palaikam Rodolfo darīja ko tādu, kas, Lusjēnaprāt, līdzinājās maģijai.

Uz darbgalda rindojās stikla krūkas ar neiedomājamām mirgojošām vielām pārdabiskās krāsās un īpatnēji priekšmeti, kādi varētu būt rodami vienīgi burvja krājumos. Lusjēns pārsteigts vēroja, kā Rodolfo atkorķē krūku ar miniatūra pūķa skeletu iekšā un kaut ko virs tās nomurmina. Skelets acumirklī sabirza smalkā zaļā pulverī, un Rodolfo to sapresēja uguņošanas čaulā, kuru viņi patlaban gatavoja, tad pievienoja kaut kādu sarkanzeltaini mirdzošu virpuli, kas, to lejot no trauka, ieslīdēja Rodolfo rokās.

Rodolfo uzmeta mirkli Lusjēna pārsteigtajai sejai. Lēts efekts, bet pūlim allaž pa prātam, viņš paskaidroja. Nu, pirms ķeramies pie nākamā darbiņa, mazs pārtraukums.

Lusjēns atrāvās no domām par nakts pasaules sprādzieniem un uguni debesis.

Vai uzzinājāt ko nebūt par Doktoru Detridžu? abiem izejot jumta dārzā, Lusjēns pajautāja.

Pagaidām neko, teica Rodolfo. Nosūtīju ziņu saviem stravaganti kolēģiem belonā, remorā, Džiljā, uz visām lielākajām pilsētām. Tā pagāja visa vakardiena. Gribējās, lai pa rokai būtu jūsu vadu maģija, par kuru man stāstīji. Bet tā vietā nācās iztikt ar spoguļzinātni, un tas ir nogurdinošs pasākums. Visi patlaban medī liecības par cilvēku bez ēnas, taču līdz šim nekādas jaunas ziņas nav ienākušas.

Rodolfo, Lusjēns pēkšņi pajautāja, kādēļ jūs mani uz šejieni atvedāt?