Neatceros, kādu filmu demonstrēja. Es ievilkos pašā balkona kaktā un cieši ietinos mākslīgajā tumsā gluži kā kaklautā. Pamazām sāku nomierināties kā kurmis, kas beidzot atradis savu alu. Kinoteātris atgādināja garu, bezgalīgu tuneli. Krēsls man šķita kā mežonīgi joņojoša ekipāža. Šķeldams tumsu, es neatturami traucos uz priekšu. Ja lidošu tādā ātrumā, nekādi cilvēki nespēs mani panākt. Es padrāžos viņiem garām, un viņi sastingst par marionetēm. Es būšu pirmais Mūžīgās Nakts valstībā. Es izsludināšu sevi par tās valsts imperatoru, kur nav nekā, izņemot zvaigžņu gaismu, spīguļus un rasu … Itin kā slepus baudīdams saldu augli, es iegrimu sapņos, kas līdzinājās bērnu ķeburiem. Un nevajag izsmiet mani tādēļ, ka šīs tumsas bija tikai mazs stūrītis. Ja domā kosmiskā mērogā, tad tumsa ir svarīgākā substance, kas aizņem Visuma lielāko daļu…
Pēkšņi krēslos manā priekšā sākās kaut kāda nedabiska rosīšanās. Tumsā bija dzirdami sēcoši, apslāpēti sievietes smiekli. «Cst,» vīrietis viņu apsauca, un kustība mitējās. Skatītāji sēdēja reti, tas notika tajā brīdī, kad mūzika pilnā sparā, cik vien tai bija jaudas, dārdināja zāli, un tāpēc neviens, izņemot mani, droši vien nepievērsa viņiem uzmanību. Kaut arī tas neattiecās uz mani, es atvieglots nopūtos. Tomēr joprojām cieši lūkojos uz to pusi, nespēdams atraut acis. Ekrāns kļuva gaišāks, un skaidri iznira divu cilvēku apveidi. Sieviete izlika pār baltā pūkainā mēteļa apkakli matus, kas bija apgriezti kā meitenei; pie viņas pleca bija piekļāvusies vīrieša galva. Turklāt viņi abi līdz pusei bija ietinušies vīrieša melnajā mētelī. Kas notika zem tā?
Sevišķi dūrās acīs sievietes baltais pakausis. Šis baltais plankumiņš Šķita te iegrimstam tikpat balta mēteļa apkaklē, te atkal iznirstam. Varbūt sieviete patiesībā kustējās augšup un lejup, bet varbūt tieši pretēji, — manas acis nekādi vairs neatrada fokusu, un viss tajās ņirbēja. Taču par vīrieti es nepavisam nebiju pārliecināts. Viņa galvas stāvoklis bija tāds, it kā viņš kaut ko aplūkotu uz sievietes krūtīm … Kreisā roka, ar ko viņš skāra sievieti, varēja gan noglāstīt viņas sānu, gan aizkļūt līdz mugurai un zemāk… Brīvā labā roka bija ietikusi kaut kur iekšpusē, un tai bija pilnīga iespēja darīt visu, ko tā vēlējās. Es ieurbos acīm viņa labajā plecā — aiz sasprindzinājuma pat asaras sariesās. Bet manā priekšā bija ar melnu tušu uz melna dēja zīmēta aina. Un, ja man šķita, ka plecs drebinās, tad tāpēc, ka man gribējās, lai tā būtu, un, ja man šķita, ka tas kustas ritmiski, tad tikai tāpēc, ka es to vēlējos. Galu galā es pats aizrāvos ar paša aizrautību.
Negaidot sieviete skaļi iesmējās. Es nodrebēju, it kā man būtu iesists, — nez kāpēc likās, ka esmu šo pēkšņo smieklu vaininieks. īstenībā nesmējās vis viņa, bet dinamiskais skaļrunis aiz ekrāna. Un, it kā piebalsojot viņai, uz ekrana arī sāka kūsāt iekāre.
Visu ekrānu aizņēma balts sievietes kakls. Tas enerģiski locījās no vienas puses uz otru, itin kā ciestu un sūdzētos, bet pēc tam pakāpeniski sāka slīdēt lejup, un tā vietā uz ekrāna parādījās lūpas, kas atgādināja tikko izvārītus cīsiņus, un šīs lūpas izstiepās kaut kādā neiedomājamā smaidā, kas ievērojami pārspēja visus tam noteiktos izmērus. Pēc tam nāsis — kā caurumi gumijas caurulē… Aiz tām plakstiņi, tik cieši sakļauti, ka pilnīgi pazuduši krunciņās… Un, beidzot, smiekli, kas drīzāk atgādināja izbiedētu meža putnu spārnu plīkšķus …
Man kļuva neomulīgi. Vai tiešām nepieciešams seju demonstrēt tādā veidā? Kino no paša sākuma ir likusies tāda izrāde, kas iespējama tikai tumsā. Un man šķiet tā: ja jau tiem, kas skatās, nav sejas, tad arī tam, uz ko skatās, seja nav vajadzīga…
Bet nekad neatradīsies neviens aktieris, kas būtu ar mieru noņemt seju, kaut gan drēbes viņš gatavs noģērbt, cik tik patīk. Turklāt viņš ir absolūti pārliecināts, ka viss viņa tēlojums sakoncentrēts ap seju. Vai tā nav tā pati krāpšana: pievilināt skatītāju ar tumsu un sarīkot viņam tādas lamatas… Vai arī tā: slepus noskatīties kauns; bet vai var sacīt, ka tad viss ir kārtībā, ja tikai izliekas, ka noskatās? Apvaldiet nepieklājīgo uzpūtību un svētulību! (Vai tas ir smieklīgi, ka šādu pašpārliecību izsaka kroplis, kas zaudējis seju? Bet labāk par visiem taču gaismu saprot nevis elektriķis, nevis mākslinieks, nevis fotogrāfs, bet aklais, kas zaudējis redzi, būdams pieaudzis. Kā pārpilnībā ir pārpilnības gudrība, tā arī nabadzībā ir nabadzības gudrība.)
