Telpa, kurā es nokļuvu pa slīdošajām kāpnēm, atgādināja banketu zāli. Šķita, ka restorāns atrodas tūlīt aiz tās. Es jau devos turp, kad pēkšņi manā priekšā iznira varen liels sludinājums — «No masku izstāde». īsu mirkli es sastingu un jau dzīros doties atpakaļ. «Nu, protams, tam noteikti bija te jāatgadās,» es nodomāju. «Bet, ja skriešu prom, par mani smiesies vēl vairāk.» Un, kaut gan restorānā varēja tikt, neapmeklējot izstādi, es tik un tā devos tieši šai zālē.
Varbūt es tā rīkojos tāpēc, ka mani jau bija iedvesmojis pieņemtais lēmums ieiet restorānā. Jeb varbūt to labāk nosaukt par spēku pārbaudi pirms izaicinājuma mešanas. Cilvēks maskā apskata No maskas — neparasts savienojums, neko teikt. Jāsakopo tik daudz apņēmības, lai tās pietiktu, kamēr izeju caur uguns loku.
Bet, par laimi, apmeklētāju bija tik maz, ka viss mans sasprindzinājums izzuda. Pateicoties tam, es negribot nomierinājos un nolēmu apskatīt izstādi. Nekādu sevišķu cerību es neloloju. Starp No masku un to, kas vajadzīga man, kaut arī tās sauc vienādi — «maska», — ir pārāk liela atšķirība. Man bija nepieciešama tāda, kas iznīcinātu tārpu mudžekļa celto šķērsli un atjaunotu taciņu, kas saista mani ar citiem cilvēkiem, turpretī No maska par va- rēm cenšas iznīcināt visas saites ar dzīvi. Starp citu, tam lielisks pierādījums ir zālē sajūtamā trūdu atmosfēra.
Protams, man jāatzīst, ka No maskā slēpjas kāds ideāls skaistums. Tas, ko mēs dēvējam par skaistumu, varbūt pauž spēcīgās protesta jūtas pret iznīcību. Atveidošanas grūtības var būt mākslas pilnības mēraukla. Tātad, ja par pamatu ņem neiespējamību masveidīgi ražot, tad, bez šaubām, būs jāatzīst, ka plānais lokšņu stikls — visskaistākā lieta mūsu pasaulē. Bet tik un tā visneizprotamākais ir tas, kas gan slēpjas aiz vispārējās tieksmes meklēt tādu retu pilnību. Vajadzība pēc maskas, kā saka veselais saprāts, atspoguļoja to cilvēku vēlēšanos, kurus vairs neapmierināja dzīva aktiera izskats, redzēt kaut ko pārāku par to. Tādā gadījumā — kāpēc bija nepieciešams tīšam izveidot tādu sejas izteiksmi, it ka tie būtu pakarušies cilvēki?
Es negaidot apstājos pie sievietes maskas. Tā bija piekārtā pie zemas pusloka šķērssienas, kas savienoja divas sienas, — tāds novietojums pauda noteiktu ieceri. Uz melna audekla fona šī maska, it kā atbildēdama manam skatienam, šķiet, pagriezās pret mani. Un plati pasmaidīja par visu seju, it kā gaidīdama mani…
Nē, tā noteikti bija halucinācija. Kustējās nevis maska, bet gaisma, kas krita uz tās. Aizmugurē bija paslēptas mazītiņas spuldzītes, tās zināmā kārtībā iedegās un nodzisa, radot neatkārtojamu efektu. Jā, to viņi bija veikli iztaisījuši. Un, kaut arī es sapratu, ka tas ir tā sarīkots, manī aizvien vēl trīsēja izbailes. Un es bez jebkāda protesta uz visiem laikiem atsacījos no parastā un naivā uzskata, ka No maskām nav izteiksmes …
Maska nebija vis tikai rūpīgi izdomāta vien. Tā atšķīrās no pārējām arī ar lielisku izpildījumu.
Bet tās atšķirība nebija tik viegli izprotama, tā negribot aizkaitināja. Tomēr, kad es vēlreiz apgāju apkārt zālei un atgriezos pie sievietes maskas, tā pēkšņi nostājās manā priekšā gluži kā neredzamas lēcas fokusā, un es atminēju mīklu. Tas, ko es redzēju savā priekšā, nebija seja. Tas tikai izlikās par seju, bet īstenībā tas bija parasts galvaskauss, pārvilkts ar plānu plēvi. Citās maskās, vecu vīru maskās, daudz skaidrāk vīdēja skeleta vaibsti, bet šī sievietes maska, kas pēc pirmā acu uzmetiena šķita tik apaļīga, Ija ieskatījās ciešāk, vairāk par pārējām atgādināja tieši galvaskausu. Virsdegunes, pieres, vaigu un zoda kauli, kas izceļas reljefi, bija atveidoti tik precīzi, ka ienāca prātā anatomiskais atlass, un ēnu kustība, sekojot pārvietotajai gaismai, pārvērtās mīmikā. Līmes blāvums, kas atgādināja vecu porcelānu… Sīku plaisiņu tīkls, kas klāja virsmu… Upes krastā vējā un lietū gulošu baļķu baltums un siltums… Bet varbūt No masku sākums ir galvaskauss?
Tomēr ne jau visas sieviešu maskas bija tādas kā šī. Gadsimtu gaitā tās pārvērtās parastās, neko neizteicošās sejās, kas līdzīgas notīrītai melonei. Varbūt tāpēc, ka aplam bija izprasts pirmo masku veidotāju nolūks un visa uzmanība tika veltīta pašam maskas radīšanas procesam, pamata kauli nebija ievēroti un izcelts tikai izteiksmes trūkums.
Negaidot es sadūros ar briesmīgu hipotēzi. Kāpēc pirmo No masku radītājiem vajadzēja censties pārvarēt izteiksmes robežas un galu galā nonākt līdz galvaskausam? Protams, ne jau tāpēc, lai izdzēstu izteiksmi. Atkāpšanās no ikdienišķās izteiksmes vērojama arī citās maskās. Ja dziļāk papētī principiālo starpību, tad tā laikam slēpjas tur, ka atšķirībā no parastajām maskām, kurās šī atkāpšanās risināta pozitīvā virzienā, No maskās tā iet negatīvā virzienā. Ja gribi piešķirt izteiksmi — var piešķirt, kādu vien vēlies, bet tik un tā tas būs tukšs trauks bez jebkāda satura… Atspulgs spogulī, kas var pārveidoties, kā tik patīk, atkarībā no tā, kas tajā raugās.
