Bija jau pavisam satumsis, nevarēja pat saskaitīt rokas pirkstus, kaut vai pieliktu tos gluži klāt sejai. Istaba, kas vēl nebija iepazinusi cilvēka siltumu, bija nedzīvi salta un nemīlīga. Bet tā bija labāka par laipnajiem cilvēkiem. Turklāt kopš tā laika, kad bija notikusi šī nelaime, es īpaši iemīlēju tumsu. Patiesi, cik labi būtu bijis, ja visi cilvēki zemes virsū pēkšņi zaudētu acis vai aizmirstu, ka pastāv gaisma. Vismaz izdotos panākt vienprātību formas jautājumā. Visi cilvēki būtu vienis prātis, ka maize ir maize neatkarīgi no tā, vai tā ir trīsstūraina vai apaļa … Cik labi būtu, ja šī mazā meitenīte, vēl neieraudzījusi mani, aizvērtu acis un sadzirdētu tikai manu balsi. Varbūt tad mēs pierastu viens pie otra, sadraudzētos — kopā ietu uz parku, ēstu saldējumu … Un tikai tāpēc, ka visur iespiedās šī uzmācīgā gaisma, meitenīte kļūdījās, noturēdama trīsstūraino maizi nevis par maizi, bet par trīsstūri. Un, kaut arī tas, ko sauc par gaismu, pats par sevi ir caurspīdīgs, taču visi priekšmeti, ko tas apspīd, kļūst necaurspīdīgi.
Bet, tā kā gaisma patiešām eksistē, tad tumsa nozīmē to, ka sprieduma izpildīšana tikai tiek atlikta uz stingri ierobežotu laiku. Kad atvēru logu, istabā kā melnu tvaiku mutulis iebrāžas vējš kopā ar lietu. Tas man aizcirta elpu, es sāku klepot, noņēmu tumšās acenes un noslaucīju asaras. Elektrības vadi, stabu gali, namu dzegas platajā ielā, kas atradās mazliet tālāk, viegli spīdēja — gluži kā krīta pēdas uz melnas tāfeles, kad tās skāra garām joņojošo automobiju starmešu gaisma.
Gaitenī atskanēja soļi. Ar ierastu kustību es atkal uzliku acenes. No veikala atnesa gultas piederumus, ko biju pasūtījis ar pārvaldnieka palīdzību. Naudu izbīdīju pa durvju apakšu un lūdzu atstāt gultas piederumus gaitenī.
Tātad sagatavošanās startam tā kā būtu pabeigta. Es izģērbos un atvēru drēbju skapi. Durvju iekšpusē bija iestiprināts spogulis. No jauna noņēmu acenes, nometu apsēju un, cieši vērdamies spogulī, sāku atsaitēt seju. Trim kārtām aptītās saites bija caurcaurēm piesūkušās ar sviedriem un kļuvušas divtik smagas kā no rīta, kad es tās uztinu.
Tiklīdz atbrīvoju seju no saitēm, uz tās izlīda tārpu mudžeklis — tumšsarkanas savijušās keloīdās rētas… Cik pretīgs skats! … Tas atkārtojās katru dienu kā neatlaidīga mācība — būtu laiks pierast.
Mani vēl vairāk saniknoja šīs, kā šķita, nedibinātās izbailes. Ja nopietnāk pārdomā — tā ir pilnīgi nepamatota, neracionāla jūtelība. Vai vērts sacelt tādu brēku cilvēka apvalka dēļ, turklāt vēl nelielas daļas — sejas ādas dēl! Godīgi sakot, līdzīgs aizspriedums, izveidojies uzskats it nemaz nav dīvains. Tā, piemēram, ticība burvestībai… rasu aizspriedumi… neapjaustas bailes no čūskām (vai arī tās pašas slimībās bailes no tarakāniem, par kurām es jau rakstīju) … Lūk, tieši tāpēc, nerunājot jau par pūtai- najiem pienapuikām, kuri dzīvo sapņu pasaulē, pat es, svarīgas laboratorijas vadītājs solīdā institūtā, cieši, gandrīz vai ar kuģa tauvu saistīts ar sabiedrību, sirgu ar garīgu alerģiju, kas mani bija pārņēmusi savā varā. Gluži labi apzinādamies, ka nav nekāda pamata īpaši nīst sarkano tārpu mājokli, es nekādi nevarēju sevi ietekmēt un izjutu pret to nepārvaramu riebumu.
Protams, es izdarīju arvien jaunus mēģinājumus. Kādēļ paiet garām novēršoties, daudz labāk atklāti raudzīties uz savu stāvokli un reizi par visām reizēm pierast pie tā. Ja pats vairs nepievērsīsi uzmanību, citi rīkosies tāpat. Tas ir neapšaubāmi. Paturēdams to vērā, es arī institūtā sāku bieži runāt par savu seju. Piemēram, ar māk
slotu jautrību salīdzināju sevi ar briesmoni maskā, ko rāda televīzijas multiplikācijas filmās. Pierādīju, cik ērti ir redzēt un nebūt redzamam, kad vari slepus novērot citus, bet tiem slēpta tavas sejas izteiksme. Visātrāk var pierast pats, ja pieradina citus.
Šķiet, ka rezultāts bija sasniegts. Drīz vien es laboratorijā vairs nejutu agrākā saspīlējuma. Nonāca tik tālu, ka briesmonis maskā arī pārstāja būt parasts biedēklis, un mani biedri pat atzina, ka ir zināma jēga tam, ka viņš bezgalīgi parādās uz televizoru ekrāniem un komiksos. Patiešām maskai, ja zem tās, protams, neperinās tārpi, neapšaubāmi ir savas ērtības. Ja ķermeņa apsegšana ar drēbēm iezīmē civilizācijas progresu, tad diezin vai varam būt droši, ka nākamībā maska nekļūs par visparastāko lietu. Pat tagad maskas bieži izmanto svarīgās ceremonijās, svinībās, un es nezinu, kā lai vispusīgi izskaidroju šo faktu, bet man šķiet, ka maska, acīm redzot, padara cilvēku savstarpējās attiecības daudz universālākas, tās nav tik personiskas kā tad, kad seja atsegta.
