Tas notika tieši tobrīd, kad tu ar divām tējas tasēm ienāci istabā. Es nekā neteicu, un tu, acīm redzot, nodomāji, ka esmu iegrimis mūzikā. Tu nekavējoties klusītēm izgāji laukā. Tātad es esmu jucis! Tik un tā es nespēju tam ticēt… Vai tiešām sakropļota seja spēj ietekmēt mūzikas uztveri? … Lai klausījos cik vērīgi klausīdamies, nomierinošais Bahs neatgriezās, un man neatlika nekas cits kā domāt tieši tā. Ielikdams cigareti spraugā starp saitēm, es tramīgi vaicāju sev, vai kopā ar seju neesmu vēl ko zaudējis. Šķiet, ka manus uzskatus par seju bija nepieciešams pamatīgi pārdomāt no jauna.
Tad, it kā zem kājām pēkšņi būtu pazudusi laika grīda, es iegrimu atmiņās — notikumos pirms trīsdesmit gadiem. Sis gadījums, ko es līdz šim ne reizi nebiju atcerējies, piepeši reljefi atdzīvojās gluži kā krāsaina gravīra. Cēlonis
šim notikumam bija vecākās māsas liekie mati. Grūti paskaidrot, kāpēc, bet šie mati man nez kādēļ šķita ārkārtīgi nepieklājīgi, amorāli. Reiz es paslēpšus nočiepu tos un iemetu ugunī. Bet māte to kaut kā atklāja. Viņu ļoti sāpināja mana rīcība, un viņa noklaušināja mani. Un, kaut gan man likās, ka esmu rīkojies pareizi, kad mani sāka iztaujāt, es nezināju, kā labāk atbildēt, un stāvēju apjucis un nosarcis. Nē, ja es pacenstos, tad, protams, spētu atbildēt. Bet man šķita, ka pat runāt par to ir riebīgi, pretīgums saistīja manu mēli… Nu, un, ja vārdus «liekie mati» apmaina ar vārdu «seja», tad kļūst skaidrs, kāpēc nepanesamais iekšējais saspīlējums tik precīzi sakrīt ar izkropļotā Baha tukšo skanējumu.
Kad es apturēju plati un izskrēju no kabineta, itin kā man kāds dzītos pakaļ, tu patlaban slaucīji glāzes, kas stāvēja uz pusdienu galda. Tas, kas norisinājās pēc tam, bija tik negaidīts uzliesmojums, ka šobrīd es nespēju atjaunot atmiņā, kā tas viss notika. Sadūries ar tavu pretestību, es beidzot pilnīgi varēju aptvert, ko nozīmē mans stāvoklis. Ar labo roku es apskāvu tavus plecus, kreiso mēģināju pabāzt zem svārkiem. Tu iekliedzies un pēkšņi, saspringusi kā atspere, pielēci kājās. Krēsls aizlidoja sānis, glāze nokrita uz grīdas un saplīsa.
Pieķērušies nokritušajam krēslam, mēs, elpu aizturējuši, sastingām viens pret otru. Mana rīcība varbūt patiešām izskatījās pārāk rupja. Bet es atradu arī zināmu attaisnojumu. Tas bija izmisīgs mēģinājums vienā rāvienā atgriezt to, ko izkropļotās sejas dēļ biju sācis zaudēt. Kopš tā laika, kad tas bija noticis, taču nebija fiziskas tuvības mūsu starpā. Kaut arī teorētiski es atzinu, ka sejai ir pakārtota nozīme, tomēr vairījos paskatīties sev tieši sejā, sargājos to darīt. Es biju iedzīts strupceļā, un man neatlika citas izejas kā mesties frontālā uzbrukumā. Acīm redzot, ar savu rīcību es gribēju pierādīt, ka barjera, ko starp mums bija uzcēlusi mana seja, ir caurspīdīga, ka tā neeksistē.
Bet arī šis mēģinājums bija veltīgs. Pieskaršanās tavam klēpim, kas apbārstīts it kā ar alabastra putekļiem, vēl līdz šim brīdim dursta manu pirkstu galus kā sprik- stoša uguntiņa. Man kaklā kā dzeloņains kamols iestrēdzis gārdzošs kliedziens. Es gribēju kaut ko sacīt. Man gribējās daudz ko teikt… Bet es nespēju izdvest ne vārda. Attaisnošanās?… Nožēla?… Bet varbūt apvainojums? Vajadzēja kaut ko izvēlēties, bet šķiet, ka es vairs nepaguvu to izdarīt. Kāpēc attaisnoties vai nožēlot, labāk jau pazust, cik ātri vien iespējams. Ja es izvēlētos apvainojumu, tad saplosītu tavu seju, un tu kļūtu līdzīga man vai vēl briesmīgāka. Pēkšņi tu sāki pilnā balsī raudāt. Tās bija žēlas, izmisīgas raudas — gluži kā gaisa šņākoņa krānā, no kura pārstājis tecēt ūdens.
Piepeši manā sejā ieplīsa dziļa brūce. Tā bija tik dziļa, ka to pat viss mans ķermenis nevarētu piepildīt. Nez no kurienes sāka sūkties izpuvušā zoba strutām līdzīgs šķidrums un pilēja pakšķēdams. Reizē ar šo troksni istabā izplūda smirdoņa, tā nāca no visām malām — no krēsla pārvilkuma, no sienas skapja stūriem, no izlietnes, no izbalējušā, mušām aptraipītā abažūra. Vajadzēja kaut ko darīt — man gribējās pārtraukt šo paslēpju parodiju, kurā nav neviena, no kā slēpties.
