Veikala īpašnieks, iesaiņodams jo-jo, ar glaimīgu smai- diņu pačukstēja: «Patīk? Varbūt parādīt to, kas man atlikts?» Un tad kādu mirkli es sāku šaubīties, vai tas maz esmu es. Laikam pareizāk būs teikt tā: es apjuku no tā, ka nereaģēju uz šiem vārdiem tā, kā es būtu reaģējis. Apjukt un tajā pašā laikā apzināties to — vai tā nav pretruna? Nē, šeit vainīga maska. Nepievērsdama uzmanību manam apmulsumam, maska piekrītoši pamāja veikala īpašniekam, kas bailīgi skatījās apkārt, un, it kā apstiprinādama iespēju pierādīt savu eksistenci, sāka dedzīgi vienoties par to, kas bija atlikts.
Tā bija «Valtera» sistēmas gaisa pistole. No trīs metru attāluma izšauj cauri piecus milimetrus biezam dēlim — spēcīgs daikts, bet cena tam arī biija pamatīga — 25 tūkstoši jenu. Kā tu domā, ko es darīju? … Man atdeva par 23 tūkstošiem, un es to nopirku. «Iegaumējiet, tas taču ir nelikumīgi. Gaisa pistole — tā nav gaisa šautene, tā tiek pielīdzināta īstai. Bet nelikumīga pistoles glabāšana tiek ļoti stingri sodīta. Es jūs nopietni lūdzu, lieciet vērā to, ko es sacīju …» Bet es tik un tā nopirku.
Mans stāvoklis bija ļoti savads. Mans patiesais «es» ar īsto seju, paslēpies dziļi iekšās, centās smalkā balstiņā kaut ko iepīkstēties. Tā tas nedrīkstētu būt, bet… Es taču biju izvēlējies ekstraverso -agresīvo tipu vienīgā nolūka dēļ, lai iegūtu mednieka seju, kas noderīga tavam pavedinātajam. Tagad par citu … Es lūdzu maskai tikai vienu: palīdzi man izveseļoties! Es taču ne reizi nebiju lūdzis: dari, kā tev tīk! Man ir šī pistole; un ko lai es tagad ar to iesāku? …
Bet maska, it kā tīšām demonstrēdama cieto sainīti, kas rēgojās ārā no kabatas, smējās par manu grūto stāvokli un priecājās par to. Protams, viņa arī pati īsti nezinaja atbildēt uz manas īstās sejas jautājumiem. Nākotne nav nekas cits kā pagātnes atvasinajums. Maskai, kura nebija nodzīvojusi vēl ne divdesmit četras stundas pēc savas dzimšanas, nevajadzētu būt rīcības plānam rītdienai. Cilvēka sociālais vienādojums — tas būtībā ir cilvēka gadu matemātiska funkcija, un maska, kuras vecums līdzīgs nullei, būdama vēl zīdainis, izturas pārlieku brīvi.
Jā, šis zīdainis tumšajās brillēs, kas atainojās stacijas tualetes telpu spogulī, droši vien tā ietekmē, kas viņam bija paslēpts kabata, uzvedās izaicinoši agresīvi. Un, godīgi sakot, es nevarēju izšķirties, vai uzspļaut šim zīdainim bez vecuma vai baidīties no viņa.
Nu, ko tad lai dara?… Bet šo «ko lai dara» neteica cilvēks, kas apjukumā nolaidis rokas, bet drīzāk tas bija ziņkārs jautājums. Katrā ziņā maskai tā bija pirmā patstāvīgā pastaiga, bet man nebija citu plānu, vienīgi — vest masku, pastaigā. Vispirms es gribētu to pieradināt pie cilvēku atmosfēras, bet, sagatavojies ārkārtīgi nemākulīgi, visu sabojāju un biju spiests vadāt to mierinādams pie rokas. Bet pēc tā, kas norisinājās rotaļlietu veikalā, saimnieks un viesis mainījās vietām. Nevarēja vairs būt ne runas par to, ka es vadātu to pie rokas, — pavisam apstulbis, es biju spējīgs tikai akli sekot šim alkstošajam garam, kas līdzinājās nupat brīvībā izlaistam noziedzniekam.
Nu, ko tad lai dara? … Kamēr es vieglītēm glaudīju ar pirkstiem bārdu (varbūt tā bija reakcija pret saitēm, kas agrāk aptina manu seju), maska demonstratīvi atveidoja visdažādākās izteiksmes kā mednieks, kas alkst veiksmes: gatavību, nicinājumu, jautājumu, alkatību, izaicinājumu, uzmanību, vēlēšanos, pārliecību, tieksmi, ziņkāri… Vispār visas izteiksmes, katru atsevišķi un dažādās variācijās, kādas vien var iedomāties šādā gadījumā, — tā apošņāja šīs izteiksmes gluži kā no saites norāvies suns, kas aizbēdzis no saimnieka. Tā bija pazīme, ka maska sāk mierīgi uztvert svešu cilvēku reakciju, un es nevaru noliegt, ka zināmā mērā — lai muļķo citus — pat izjutu apmierinājumu.
Tajā pašā laikā mani sagrāba briesmīgs nemiers. Lai arī kā tā atšķirtos no manas īstās sejas, es esmu es. Es nebiju ne hipnotizēts, ne arī narkotisko vielu apreibināts, un par jebkuru maskas rīcību — pat par to, ka man kabatā paslēpta gaisa pistole, — atbildīgam jābūt man un nevienam citam. Maskas raksturs nepavisam nebija kaut kas tāds, kas atgādinātu no burvju mākslinieka cilindra izņemtu trusīti; tas bija daļa no manis paša, kas radies nevis pēc manas gribas, bet pateicoties tam, ka manas īstās sejas apsardze bija cieši aizslēgusi visas ieejas un izejas. Teorētiski saprazdams, ka tas viss ir tieši tā, es nevarēju iedomāties tās raksturu pilnībā, it kā būtu zaudējis atmiņu. Pamēģini iedomāties manu sapīkumu, kad eksistē tikai abstrakts «es» un man nav pa spēkam tam iedvest saturu.
Biju pagalam sarūgtināts un nolēmu nemanot nobremzēt.
— Trīsdesmit otrā eksperimenta izgāšanās: vai izmēģinājumi bija izdarīti slikti, vai arī pašā hipotēzē bija kļūda?
