Ko, pārāk negaidīti? Ja arī tu tā nodomāsi, nu, ko lai dara. Ja arī tu sacīsi, ka tie ir maskas apreibināta cilvēka murgi, man nav dibināta iemesla to noliegt. Patiešām, es pirmo reizi savās piezīmēs tā rakstu par tevi. Bet tas nepavisam nav tāpēc, ka es atteicos no tevis, iekams nepaiet zināms laiks, itin kā būtu noguldījis naudu līdz zināmam termiņam. Drīzāk man likās, ka man nav uz to tiesību. Spriest par tavu ķermeni rēgam bez sejas ir vēl muļķīgāk nekā vardei spriest par putnu dziedāšanu. Nodarīšu sāpes sev un pēc tam droši vien arī tev… Nu, bet vai ar maskas palīdzību šis lāsts noņemts? Man tas ir vēl grūtāks jautājums. Bet šī problēma jo tālāk, jo neatlaidīgāk prasīs atbildi. Pagaidīšu — nebūs par vēlu.
Jau sāka ieplūst pirmais darbu beigušo vilnis, un elektriskais vilciens bija pārpildīts. Es sakustējos, un jauna sieviete zaļā mēteli pieskārās ar sēžamvietu manam gurnam. Es mazliet pagriezos, lai viņa nesajustu, ka man kabatā pistole, un piespiedos vēl stiprāk viņai klāt. Tiesa, ari sieviete ne sevišķi vairījās no manis, un es nolēmu palikt tajā pašā pozā. Ar katru vagona grūdienu mēs piekļāvāmies aizvien ciešāk viens otram klāt, bet es vairs neatvir- zījos. Sievietes sēžamvieta kļuva te cietāka, te mīkstāka, un viņa cītīgi izlikās, ka snauž. Kamēr es uzjautrinājos ar domu: kas būs, ja ar pistoles galiņu es iebikstīšu viņai pa sēžamvietu; mēs beidzot piebraucām pie stacijas, kurā man bija jāizkāpj. Kāpdams laukā no vagona, es paskatījos uz sievieti — liekulīgi nopietni viņa pētīja izkārtni uz perona; no mugurpuses spriežot pēc frizūras, viņa neizlikās jauna. Nē, šim gadījumam turpmākajos notikumos nebija nekādas nozīmes* Man gribējās pastāstīt par to tikai tāpēc, ka es nodomāju: droši vien tā nekad nebūtu noticis, ja es nebūtu uzlicis masku.
Postskripts. Sajā manu piezīmju daļā trūkst atklātības. Trūkst gan atklātības, gan godīguma. Vai tik neizpaužas tas, ka man kauns no tevis? Jau sākumā būtu bijis labāk tam nepieskarties. Ja es būtu tikai ieminējies pār maskas efektivitāti, man nevajadzētu tērēt desmit — divdesmit rindiņas, lai izteiktu šādu erotisku atzīšanos. Tāpēc jau arī sacīju, ka trūkst godīguma. Un, tā kā es pa pusei apmānīju tevi, tad ne tikai nevarēju pastāstīt par saviem īstajiem nodomiem, bet arī neizbēgami sadūros ar neizpratnes rūgtumu.
Man nav nolūka pārvērst godīgumu par tirdzniecības priekšmetu. Ja jau esmu pieskāries tam, kam neizbēgami bija jāpieskaras, pacentīšos, nekā neslēpdams, atklāt savus īstos nodomus. No vispārzināmās morāles viedokļa tā bija parasta negodīga rīcība, un to var tikai nožēlot. Bet, ja to aplūko kā maskas uzvedību, tad, manuprāt, tā var noderēt par svarīgu atslēgu manas tālākās rīcības izpratnei. Atklāti runājot, tajos mirkļos es sāku izjust kairinājumu. To, kas notika, varbūt arī vēl nevarēja nosaukt par laulības pārkāpšanu, bet katrā ziņā tas bija garīgas masturbācijas akts. Bet vai es biju tev neuzticīgs? Nē, man negribētos tik viegli lietot vārdu «neuzticība». Ja jau runā atklāti, tad es nepārtraukti esmu tev neuzticīgs kopš tā laika, kad mana seja pārvērtusies par tārpu mājokli. Bez tam es baidījos, ka tev tas liksies pretīgi un tev negribēsies lasīt tālāk. Tāpēc jau arī es nc- pieskāros tam, bet vismaz septiņdesmit procentu no manām domām aizņem seksuālas himeras. Manā rīcībā tās neparādījās, bet potenciāli es būtībā biju seksuāls maniaks.
Bieži saka, ka sekss un nāve esot nesaraujami saistīti savā starpā, bet šo vārdu īsto nozīmi es sapratu tieši toreiz. Līdz tam es tos izpratu tikai pavirši, domāju, ka dzimumakts sniedz tādu aizmirstību, ka var pat izraisīt domas par nāvi. Bet pietika man zaudēt seju un pārvērsties par dzivu apbedītu, kad es pirmoreiz saskatīju tajos gluži reālu jēgu. Tāpat kā koki beidz ražot augļus līdz ziemas atnākšanai, kā niedres dod sēklas, iekāms nokalst, sekss nav nekas cits kā cilvēka cīņa ar nāvi. Vai tāpēc nebūs pareizi sacīt, ka erotiskais kairinājums, kam nav noteikta objekta, — tās ir cilvēka atdzimšanas alkas, kuras izjūt indivīds, kas stāv uz nāves - sliekšņa. Pierādījums — visi kareivji disponēti uz erotismu. Ja starp pilsētas iedzīvotājiem pieaug ero- tomānu skaits, tad šai pilsētai un varbūt arī visai valstij jābūt gatavai uz lielu mirstību. Kad cilvēks aizmirst par nāvi, dzimumtieksme pirmoreiz pārvēršas mīlestībā, kas vērsta uz noteiktu objektu, un tad nodrošināta stabila cilvēku dzimuma vairošanās.
Maskas izturēšanās elektriskajā vilcienā izskaidrojama ar to, ka ir es, ir sieviete bijām neizturami vientuļi, bet, ņemot par pamatu manu klasifikāciju, maska, acīm redzot, pārdzīvoja pārejas stadiju no erotisma uz mīlestību — erotiskas mīlestības stāvokli. Kaut arī maska vēl nebija galīgi atdzīvojusies, katrā ziņā pa pusei viņa jau bija sākusi dzīvot. Kur nu viņa šādos apstākļos varēja tev kļūt neuzticīga — viņai nebija pat iespēju neuzticībai. Pēc manis izstrādātās programmas maska varēja sākt dzīvot pilnīgu dzīvi tikai pēc sastapšanās ar tevi.
