Laikam būtu pārspīlējums apgalvot, ka man pilnīgi trūka graujošo instinktu. Es gribēju noraut tavai sejai ādu, lai tu izjustu tās pašas ciešanas, ko es, vēlējos izpūst gaisā indīgu gāzi, kas paralizē redzes nervus, lai padarītu aklus visus cilvēkus pasaulē, — lūk, kādi nodomi man uzmācās ne vienu reizi vien. Patiešām, šajās piezīmēs, šķiet, vairākkārt esmu tā niknojies. Bet, ja padomā, vēl vairāk negaidīts ir tas, ka šāda vēlēšanās izgāzt uz kādu savas dusmas man bija jau pirms maskas parādīšanās, bet, kad tā bija gatava, es pēkšņi izjutu, ka manī notikušas zināmas pārmaiņas, lai gan joprojām eksistēja tas pats protests. Acīm redzot, tās patiešām bija notikušas. Un tieši tāpēc, ka bija notikušas, maska gribēja izlietot savu brīvību gluži citam nolūkam. Nevis kaut kam pasīvam — postīt un gaidīt atmaksu. Pag, ko tad es galu galā gribu teikt? … Vai es vēlējos tādu klasisku harmoniju kā mīlestība, kā draudzība, kā savstarpēja saprašanās? Jeb varbūt es gribēju iebaudīt saldeno, lipīgo, patīkami silto «putoto vati», ko svētku dienās pārdod uz ielām?
Dusmodamies kā bērns, kas nevar dabūt to, ko vēlas, es iegāju pirmajā kafejnīcā pa ceļam un sāku liet uz cieto vēlmju kamolu, kas kāpa augšup no kakla dziļuma, aukstu ūdeni pārmaiņus ar saldējumu. Gribēju kaut ko darīt, bet nezināju, ko… Ja tā turpināsies, tad es vai nu pametīšu visu, vai arī par varēm darīšu to, ko negribu. Kad neko nedara, piezogas nožēla. Pretīga sajūta, it kā vajadzētu vilkt kājās slapjas zeķes… Seja zem maskas dega kā sutas pirtī, šķiet, no deguna nāca asinis. Jāuzsāk kaut kas pa īstam… Es ļoti.labi sapratu visu sava stāvokļa komismu: pats esmu pārvērties par sava psihiskā stāvokļa analītiķi, un man jāklasificē savas vēlmes, jāanalizē tās, jāizsijā, jānosaka šo vēlmju kamola īstā būtība un jādod tam nosaukums.
Ja vajadzīgs, man vienalga — varu sākt ar secinājumu, kas man radās. Tā bija dzimumtieksme. Tu droši vien smejies. Sis secinājums patiešām ir pietiekami banāls, lai ari cik skaistus iebildumus tam pievienotu. Bet es daudz ko esmu sapratis, un man tas nelikās nemaz tik negaidīts. Tikai banalitāte bija algebras ievada līmenī un tika pieņemta bez pierādījumiem — to nu gan es nekādi nevarēju paciest. Lai arī cik tas būtu dīvaini, pašcieņa mierīgi var dzīvot blakus bezkaunībai.
Tātad trešā burtnīca arī jau tuvojas beigām. Neko nevar darīt, būs jāaprobežojas ar maskas uzsāktā eksperimenta gaitu. Bet, kaut arī tas liksies garlaicīgi, es domāju, ka vislabāk pastāstīt tikai par tiem argumentiem, pēc kuriem brīvības zaudēšana tīrā veidā bija faktiski dzimumtieksme. Brīvības zaudēšana, lai arī cik tīra tā būtu, pati par sevi nerada vērtības. (Ja runā par vērtībām — tās drīzāk rada brīvība.) Es netaisos apgalvot, ka mani loģiskie spriedumi ir nevainojami, bet nākamajā dienā visu manu rīcību virzīja šī dzimumtieksme, un, tā kā es ceru uz tavu taisnīgo tiesu, tad, es domāju, man jābūt godīgam pašam pret sevi.
Ja vien cilvēks nav tīši ļauns, tad nav nemaz tik grūti saprast, kāpēc maska novērsās no dedzināšanas un slepkavībām, saprast tās stāvokli. Vispirms pati maska ir pasaulē pastāvošo paražu sagraušanas akts. Vienkāršs veselais saprāts nevar atbildēt uz jautājumu: vai dedzināšana un slepkavība ir liels postījums. Lai tas kļūtu skaidrs, vislabāk iztēloties sabiedrisko domu, ja sāks masveidīgi ražot maskas, tikpat prasmīgi darinātas kā tā, ko es nēsāju, un tās plaši izplatīt. Bez šaubām, maskas iegūs pārsteidzošu popularitāti, mana rūpnīca netiks līdzi pieprasījumam, pat ja tā strādās dienām un naktīm, aizvien paplašinādamās un paplašinādamās. Daži cilvēki negaidot pazudīs. Citi sa
skaldīsies divos vai trijos. Personas apliecības kļūs liekas, identificēšanas fotogrāfijas vairākos rakursos zaudēs jebkuru nozīmi, fotogrāfijas, ar kurām apmainās līgavainis un līgava, varēs saplēst un izsviest laukā. Sajuks pazīstami un nepazīstami cilvēki, tiks iznīcināta pati alibi ideja Nevarēs ticēt citiem, nebūs pamata arī neuzticēties citiem, vajadzēs dzīvot bezsvara stāvoklī, jaunā cilvēku attiecību dimensijā, it kā raudzītos spogulī, kas neko neatspoguļo.
Nē, droši vien jābūt sagatavotam uz vēl ko ļaunāku. Visi sāks mainīt vienu masku pēc otras, cenzdamies izbēgt no bailēm būt neredzamam, un ne tik daudz tāpēc, ka pārvērties neredzamā citā cilvēkā, cik tāpēc, ka kļuvis caurspīdīgs. Un, kad paradums nemitīgi dzīties pēc aizvien jaunām un jaunām maskām kļūs ikdienišķs, tāds vārds kā «indivīds» izrādīsies tik nepieklājīgs, ka to varēs ieraudzīt tikai uz publisko ateju sienām, bet indivīda ietvars un iesaiņojums — «ģimene», «tauta», «tiesības», «pienākumi» — pārvērtīsies nedzīvos vārdos, kas nav saprotami bez sīka komentāra.
