Ulmotrons svēra apmēram centneru. Tas bija pusotra metra garš resns, gluds cilindrs.
Viņi izvilka to no ligzdas un ienesa lifta kabīnē. Iegaudojās vējš, tornis sāka vibrēt.
— Pietiek, — teica Kamils. — Iesim lejā.
— Jāpaņem otrs.
— Robi, jums pat šis vairs nebūs vajadzīgs. Klausiet manu padomu.
Roberts palūkojās pulkstenī.
— Laiks vēl ir, — viņš lietišķi teica. — Brauciet lejā un veliet to ārā.
Kamils aizvēra durtiņas. Roberts atgriezās pie iekārtas. Aiz logiem bija sarkanīga krēsla. Putnus vairs neredzēja, bet debesis klāja nespodra dūmaka, kurai cauri tikko manīja mazo saules disku. Tornis drebēja un līgojās vēja grūdienos.
— Kaut tikai pagūtu! — Roberts skaļi nodomāja.
Sasprindzinājis spēkus, viņš izvilka otru ulmotronu, uzvēla sev plecos un nesa uz liftu. Piepeši aizmugurē, griezīgi šķindot, izgāzās logu rāmji un laboratorijā kopā ar svelmainu vēju ielauzās kodīgu putekļu mākonis. Kaut kas ar lielu spēku atsitās pret viņa kājām. Roberts ātri pietupās, pieslēja ulmotronu pie sienas un nospieda izsaukuma pogu. Lifta motors iekaucās tukšgaitā un tūdaļ apklusa.
— Kamil! — Roberts iekliedzās, piespiedis seju pie režģotajām durvīm.
Neviens neatsaucās. Vējš kauca un svilpoja izsistajos logos, tornis šūpojās, un Roberts tikko turējās kājās. Viņš vēlreiz nospieda pogu. Lifts nedarbojās. Tad, cīnoties ar vēju, viņš aizkļuva līdz logam un paskatījās ārā. Stepi tina putekļu mākoņi, ko vētra ar briesmīgu spēku nesa uz priekšu. Lejā, torņa piekājē, pazibēja kaut kas spīdīgs, un Robertu pārņēma ledains aukstums — viņš saprata, ka tur vētra dauza un mētā atrauto un salauzto pterokāra spārnu. Roberts aizvēra acis un aplaizīja apkaltušās lūpas. Muti piepildīja kodīgs rūgtums. «Slazds,» viņš nodomā i a. «Būtu te bijis Patriks …»
— Kami-i-1! — viņš kliedza no visa spēka.
Taču viņš tikko dzirdēia pats savu balsi. Pasaukt pa logu … Bīstami — viesulis aiznesīs. Vai vispār ir vērts pūlēties? Pterokārs taču pagalam… Tās ir beigas. Nē, tomēr jānokāpi lejā. Ko tas Kamils tur nemās — es vina vietā jau sen būtu salabojis liftu… Lifts!
Kapdams pari lūžņiem, viņš atgriezās pie režģotajām durvīm un ieķērās tajās abām rokām. «Nu, pamēģināsim, «Pasaules jaunība»,» viņš nodomāja. Durvis bija pamatīgas. Ja torņa fermas būtu tādas pašas, lifts nebūtu izgājis no ierindas. Roberts atspiedās ar muguru pret durvīm un ar saliektām kājām atspērās pret koridora priekštelpas sienu. Pamēģināsim … V-viens! Gar acīm nogriezās tumšs. Kaut kas nokrakšķēja — vai nu durvis, vai muskuļi. Vēlreiz! Durvis padevās. «Tūlīt tās izlēks no eņģēm,» Roberts nodomāja, «un es iegāzīšos šahtā. Divdesmit metrus ar galvu uz leju, un no augšas man uzkritīs virsū ulmotrons.» Viņš apgriezās otrādi un atspiedās ar muguru pret sienu, bet ar kājām pret durvīm. Tr-rah! Izgāzās durvju apakšējā daļa, un Roberts nokrita uz muguras, sadauzīdams galvu. Dažas sekundes viņš gulēja nekustīgi. Viņš bija vienos sviedros. Tad viņš paskatījās izlauztajā robā. Tālu lejā vīdēja kabīnes jumts. Rāpties šķita ļoti baigi, bet tajā brīdī tornis sāka svērties uz sāniem un vilka Robertu līdzi. Viņš nepretojās, jo tornis svērās un svērās, un viņam likās, ka tam nebūs gala.
Viņš laidās lejup, turēdamies pie sijām un šķērsbaļķiem, un blīvais, karstais, no putekļiem asais vējš spieda viņu pie siltā metāla. Viņš pamanīja, ka putekļu kļuvis daudz mazāk un ka stepe atkal ir saules pielijuši. Tornis vēl aizvien svērās. Viņš tā steidzās uzzināt, kas noticis ar pterokāru un kur palicis Kamils, ka izlēca no šahtas, kad līdz zemei bija atlikuši vēl četri metri. Viņš sāpīgi sasita vispirms kājas un tad rokas. Un pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija zemē ieurbušies Kamila pirksti.
Kamils gulēja zem apgāztā pterokāra, plati atplētis apaļās, stiklainās acis, un viņa smalkie, garie pirksti bija tā ieķērušies zemē, it kā viņš būtu centies izvilkt sevi no sasistās mašīnas apakšas, bet varbūt arī tāpēc, ka viņam pirms nāves bija ļoti sāpējis. Putekļi sedza viņa balto blūzi, putekļi klāja vaigus un atvērtās acis.
— Kamil! — Roberts pasauca.
Vējš mežonīgi grieza virs galvas sakrop- jotā spārna atliekas. Vējš nesa dzeltenu putekļu vērpetes. Vējš svilpoja un kauca nošķiebtā torņa fermās. Dūmakainajās debesīs nežēlīgi svilināja maza saule. Tā šķita pinkaina.
Roberts uzslējās kājās un, atspiedies pret pterokāru, centās izkustināt to no vietas. Uz kādu mirkli viņam izdevās pacelt smago mašīnu, bet tikai uz mirkli. Viņš atkal paskatījās uz Kamilu. Visa seja viņam bija apbērta ar putekļiem, baltā žakete bija kļuvusi ruda, un tikai nejēdzīgi baltajai ķiverei nebija pielipis ne puteklītis, un matētā plastmasa jautri atspoguļoja saules starus.
