— U-konveijers! — teica meitene lakatiņā. — Viegli pateikt!… Vai jūs stādāties priekšā ulmotronu ražošanas tehnoloģiju?
— Tikai vispārējos vilcienos.
— Sešdesmit kilogrami ultramikroele- mentu… Montāžu vada cilvēks, kļūda nedrīkst pārsniegt pusmikronu … Bet vai cilvēks, kas sevi cicnī, strādās par montētāju? Vai jūs strādātu?
— Pieņem brīvprātīgos, — teica Gorbovskis.
— Ā!… — ar riebumu sacīja «kurmja» vadītājs. — Palīdzības nedēļa fiziķiem!…
— Ko lai dara, Valentīn Petrovič, — kaunīgi smaidot, teica viltus stūrmanis. — Acīmredzot mūs nelaidīs arī…
— Mani sauc Leonīds AndrejeviČs, — teica Gorbovskis.
— Bet mani sauc Hanss, — drūmi atzinās
viltus stūrmanis. — Iesim pasēdēt uz kastēm. Ja nu pēkšņi kaut kas …
Meitene lakatiņā pamāja viņiem ar roku. Viņi izlauzās no mašīnu mudžekļa un apsēdās uz kastēm blakus citiem viltus zvaigžņu pilotiem. Viņus sagaidīja līdzjūtīgi smīnīgā klusumā.
Gorbovskis aptaustīja kasti. Plastmasa bija raupja un cieta. Saulē bija karsti. Gor- bovskim te galīgi nebija ko darīt, bet viņam, kā vienmēr, ļoti gribējās iepazīties ar šiem cilvēkiem, uzzināt, kas viņi tādi, kā nokļuvuši tādā situācijā un vispār — kā te īsti iet. Viņš sabīdīja kopā vairākas kastes, pajautāja: «Vai drīkstu atlaisties?», apgūlās, izstiepies visā garumā, un ar skavu piestiprināja blakus galvai mikrokondicionētāju. Tad viņš ieslēdza atskaņotāju.
— Mani sauc Gorbovskis, — viņš stādījās priekšā. — Leonīds. Es biju šī zvaigžņu kuģa kapteinis.
Es arī biju šī zvaigžņu kuģa kapteinis, — drūmi paziņoja smagnējs, tumšsejains cilvēks, kas sēdēja pa labi. — Mani sauc Aļpa.
— Bet mani sauc Baņins, — sacīja līdz jostas vietai kails kalsens jauneklis baltā panamā. — Es biju un palieku stūrmanis. Vismaz, kamēr nebūšu saņēmis ulmotronu.
— Hanss, — īsi noteica viltus Valkenšteins, apsēdies zālē tuvāk mikrokondicionē- tājam.
Trešais viltus stūrmanis acīmredzot viņus nedzirdēja. Viņš sēdēja, pagriezis visiem muguru, un, uzlicis bloknotu uz ceļiem, kaut ko rakstīja.
No mašīnu pūļa izbrauca garais «gepards». Pavērās durtiņas, no turienes izlidoja tukšas ulmotronu iepakojuma kastes, un «gepards» aizdrāzās stepē.
— Prozorovskis, — skaudīgi noteica Ba- ņins.
— Jā, — rūgti sacīja Aļpa. — Prozorov- skim nav jāmelo. Lamonduā labā roka. — Viņš dziļi ievilka elpu. — Nekad neesmu melojis. Nevaru ciest melošanu. Un tagad man ir ļoti nelāgi ap sirdi.
Baņins dziļdomīgi teica:
— Ja cilvēks sāk melot pret savu gribu, tas nozīmē, ka kaut kur kaut kas vairs nav kārtībā. Sarežģīta pēcdarbība.
— Viss atkarīgs no sistēmas, — teica Hanss. — No sākotnējās nostādnes: vairāk saņem tas, kam labāk iznāk.
— Ierosiniet citu nostādni, — teica Gorbovskis. — Ja tev nekas neiznāk — še tev ulmotrons. Ja iznāk — sēdi uz kastēm…
— Jā, — teica Aļpa. — Šausmīga izgāšanās. Vai kādreiz ir dzirdēts par rindām pēc ierīcēm? Vai pēc enerģijas? Iesniedzi pieprasījumu un dabūji… Tu nekad pat neinteresējies, no kurienes viss nāk. Tas ir, pats par sevi bija saprotams, ka eksistē daudzi cilvēki, kas ar prieku strādā zinātnes materiālās apgādes sfērā. Starp citu, tas patiešām ir ļoti interesants darbs. Es atceros, ka pats, pabeidzis skolu, ļoti aizrautīgi nodarbojos ar neit-
rīno shēmu montāžas racionalizāciju. Tagad to neviens vairs neatceras, bet kādreiz tā bija ļoti populāra metode — neitrīno analīze. — Viņš izvilka no kabatas nomelnējušu pīpi un ar lēnām, ierastām kustībām to piebāza. Visi ziņkāri vēroja viņu. — Labi zināms, ka iekārtas izmantotāju un iekārtas ražotāju skaitliskā attiecība kopš tā laika būtiski nav izmainījusies. Bet acīmredzot pēkšņi ir kolosāli palielinājies pieprasījums. Spriežot pēc visa — es esmu vienkāršs vērotājs —, caurmēra pētniekam tagad nepieciešams divdesmit reizes vairāk enerģijas un iekārtu nekā manā laikā. — Viņš dziļi ievilka dūmu, pīpe iešņācās un iesēcās. — Tāds stāvoklis ir izskaidrojams. Izsenis uzskata, ka vislielāko vērību pelnījusi tā problēma, kas dod maksimālu jauno ideju ražu. Tas ir dabiski, citādi nevar būt. Bet, ja sākotnējā problēma atrodas uz subelektronu līmeņa un prasa, teiksim, vienu iekārtas vienību, tad katra no desmit problēmām, kas atzarojas no galvenās, iegremdējas matērijā vismaz stāvu dziļāk un prasa jau desmitām iekārtas vienību. Problēmu gūzma izraisa pieprasījuma gūzmu. Es nemaz nerunāju par to, ka iekārtas ražotāju intereses ne vienmēr saskan ar patērētāju interesēm.
— Apburtais loks, — teica Baņins. — Mūsu ekonomisti izgāzušies.
