— … Soijer! Soijer! Te Kaneko. Nekavējoties maini kursu. Mākslinieki jau atrasti. Dodies uz dienvidiem. Sameklē trešo helikopteru. Trešais helikopters nav ieradies …
— Uzmanību, izmēģinātāji! Šodien pulksten četrpadsmitos notiks cilvēka ārpusplāna teleportācija uz Zemi. Lūdzu ierasties institūtā ne vēlāk kā pulksten trīspadsmitos …
— … Neko nesaprotu. Nekā nevaru sazināties ar direktoru. Visi kanāli aizņemti. Vai tu nezini, kas notiek?
— ĀdolI! Ādolf! Es tevi lūdzu, atsaucies! Lūdzu, atgriezies nekavējoties! Ir vēl iespēja tikt zvaigžņu kuģī! … (Balss skanēja arvien klusāk, bet Roberts noregulēja rāciju.) Šausmīga katastrofa! Nez kāpēc par to nekā neziņo, bet man-teica, ka Varavīksnei esot beigas. Atgriezies nekavējoties! Es gribu būt kopā ar tevi…
Roberts palaida vaļa rācijas regulešanas pogu.
— … ka vienmer … pie Veselovska. Nē, Siņicina lasa jaunos dzejoļus. Pēc manām domām — interesanti. Man liekas, ka tev patiks. Protams, nav jau nekāds šedevrs, tomēr …
— … kāpēc, es visu lieliski saprotu. Bet padomā pats. «Tariels Otrais» ir desanta zvaigžņu kuģis. Vai tu mēģināji aplēst, cik cilvēku tas var uzņemt? Nē, es palikšu tepat. Vera arī nolēmusi palikt. Vai tad nav vienalga, kur …
— Pēddziņi, Pēddziņi! Sapulcēšanās vieta — Galvaspilsēta. Visi uz Galvaspilsētu! Paņemiet līdzi «kurmjus», raksim patvertni. Varbūt paspēsim …
— … «Tariels», jūs sakāt? Protams, ka pazīstu, Gorbovskis. Jā, celtspēja viņam, diemžēl, neliela. Nu ko … Es ierosinu apmēram šādu sarakstu: no diskrētniekiem — Pagavu, no viļņniekiern — Aristoteli, varbūt Maļajevu, no barjeristiem es ieteiktu Forsteru … Un kas par to, ka viņš ir vecs? Viņš ir dižs! Jums, draudziņ, ir četrdesmit gadu, un jūs, kā redzu, slikti izprotat sirmgalvja psiholoģiju. Tik vien atlicis, ko dzīvot, kā tie pieci, desmit gadi, bet tos pašus neļauj …
— Gaba! Gaba! Vai dzirdēji par teleportā- ciju nulles laukā? Ko? Aizņemts? Tu gan esi dīvains … Es lidoju uz institūtu. Kāpēc esmu kļuvis traks? Zinu to visu, zinu … Tieši tagad! Bet ja nu pēkšņi iznāks? Paliec sveiks!
To, kas no manis paliks pāri, pameklē kaut kur ap Procionu …
— Atkal fiziķi kaut ko uzspridzinājuši Zie- mejpolā. Derētu aizlidot un paskatīties, bet šeit ieradīsies kaut kāds helikopters un mūs visus aicina uz Galvaspilsētu. Ak, jūs arī? Dīvaini!… Nu, tur satiksimies.
Roberts izslēdza raidstaciju. «Tariels Otrais», desantnieks …
Viņš pārņēma vadību un līdz pēdējai iespējai palielināja motora apgriezienus. Druvas lejā bija beigušās, sākās tropu mežu josla. Raibajā, dzeltenīgi zaļajā jūklī neko nevarēja saskatīt, bet Roberts zināja, ka tur, milzīgo koku paēnā, stiepjas taisnas šosejas un pa šīm šosejām uz rietumiem droši vien jau joņo mašīnas ar bēgļiem. Gandrīz pie paša apvāršņa uz dienvidrietumiem aizlidoja vairāki smagi kravas helikopteri. Tie pazuda no redzesloka, un Roberts atkal palika viens. Viņš izvilka radiofonu un uzgrieza Patrika numuru. Patriks ilgi neatsaucās. Beidzot atskanēja vina balss:
— Hallo?
— Patrik, tas esmu es, Skļarovs. Patrik, kas jauns ar Vilni?
— Tas pats vien, Robi. Puškina Krasts pārplūdis. Aodzora nodegusi. Ribačjes ciems deg patlaban. Dažas «haribdas» palikušas veselas, tās tagad buksē uz Galvaspilsētu. Kur tu esi?
— Tas nav svarīgi, — Roberts teica. — Cik tālu Vilnis ir no Pilsētiņas?
— No Pilsētiņas? Kam tev Pilsētiņa? Līdz Pilsētiņai vēl tālu. Paklausies, Robi, ja paliksi dzīvs, steidzīgi lido uz Galvaspilsētu. Mēs visi būsim tur pēc pusstundas. — Viņš pēkšņi noirgojās. — Maļajevu mēģināja iesēdināt zvaigžņu kuģī. 2ēl, ka tevis nebija. Viņš pārsita Hasanam degunu. Bet Pagava kaut kur noslēpies.
— Vai tevi nemēģināja iesēdināt?
— Nu kāpēc tu tā, Robi?
— Labi, piedod. Tātad no Pilsētiņas Vilnis vēl ir tālu?
— Ne jau nu visai… Stundu pusotras …
— Paldies, Patrik. Uz redzēšanos!
Roberts no jauna mēģināja nodibināt sakarus ar Taņu, šoreiz pa radiofonu. Viņš gaidīja piecas minūtes. Taņa neatbildēja …
Pilsētiņa bija tukša. Stikla guļamtelpās, dārzos, raibajās kotedžās — visur valdīja klusums. Seit nebija tā paniskā haosa, kādu Grīnfīldā bija pametuši nulles lauka fiziķi. Smilšainie celiņi bija rūpīgi uzslaucīti, skolas soli dārzā stāvēja, kā vienmēr, līdzenās rindās, gultas bija akurāti uzklātas. Tikai uz celiņa Taņas kotedžas priekšā gulēja aizmirsta lelle. Blakus lellei sēdēja lielacains, pūkains pieradināts kāmis. Viņš cītīgi apostīja lelli un labsirdīgā ziņkārē vēroja Robertu.
Roberts iegāja Taņas istabā. Šeit, kā vienmēr, bija tīrs, gaišs un labi smaržoja. Uz galda gulēja atvērta burtnīca, pār krēsla at
zveltni nokarājās liels, pūkains dvielis. Roberts pataustīja — dvielis bija vēl mitrs.
Roberts pastāvēja pie galda, tad viņa skatiens izklaidīgi noslīdēja pār burtnīcu. Viņš divreiz izlasīja savu vārdu, iekams tas nokļuva līdz viņa apziņai. Vārds bija uzrakstīts lieliem drukātiem burtiem.
