— Atkal man sabojāts atvaļinājums. Šoreiz, šķiet, uz ilgu laiku.
— Patvertnes, pazeme … pagrīde … Atkal uzbrūk melna siena un ļaudis aiziet pagrīdē.
— Zēl, ka nav noskaņojuma gleznot. Skatieties, cik skaista ir Padomes ēka. Kāds krāsu dziļums. Es ar lielāko prieku to gleznotu … un atveidotu šo sasprindzinājumu un gaidas, bet… Nevaru. Slikta dūša.
— Tomēr savādi. Šķiet, mēs neēsam ievēlējuši slepenu Padomi. Tipiski priesteru niķi. Ieslēgties kabinetā un pārspriest planētas likteni … Galu galā man jau nav tik svarīgi, par ko viņi tur runā, tomēr tas ir nepieklājīgi … '
— Man ļoti nepatīk Anaņjevs. Papriecajie-
ties, jau divas stundas viņš sēž viens pats, ne ar vienu nerunā, bet visu laiku tikai asina nazīti… Iešu ar viņu parunāt. Nāciet man līdzi, gribat?
— Aodzora nodegusi… Mana Aodzora. Es viņu cēlu. Tagad būs jāceļ no jauna … Bet pēc tam viņi atkal nodedzinās.
— Man viņu žēl. Lūk, mēs abi sēžam, un, goda vārds, es ne no kā nebīstos! Bet Matvejs Sergejevičs nevar pabūt ar sievu pat pēdējās stundās. Nejēdzīgi. Kāpēc?
— Es te sēžu un pļāpāju, jo uzskatu, ka vienīgā iespēja ir zvaigžņu kuģis, bet viss pārējais — čiks, mētāšanās, pašdarbība.
— Kāpēc es uz šejieni atlidoju? Kas man kaitēja uz Zemes? Varavīksne, Varavīksne, kā tu mums esi nodarījusi pāri!
Šajā brīdī vispārējās translācijas repro- duktors norēca:
— Uzmanību, Varavīksne! Runā Padome! Tiek sasaukta planētas iedzīvotāju kopsapulce! Sapulce notiks Padomes laukumā un sāksies pēc piecpadsmit minūtēm. Atkārtoju …
Spiezdamies caur pūli uz Padomes ēku, Gorbovskis atklāja, ka ir neparasti populārs. Viņa priekšā cilvēki pašķīrās, norādīja uz viņu ar acīm un pat ar pirkstiem, ar viņu sasveicinājās, viņam jautāja: «Nu, kas jauns, Leonīd Andrejevič?» Viņam aiz muguras pusbalsī nosauca viņa vārdu, uzskaitīja tās
zvaigznes un planētas, ar kurām viņam bijušas darīšanas, kā arī kuģus, kurus viņš komandējis. Gorbovskis, kas jau sen bija atradinājies no šādas popularitātes, klanījās uz visām pusēm, sveicināja ar paceltu roku, smaidīja, atbildēja: «Pagaidām viss ir kārtībā,» — un domāja: «Lai man tagad nestāsta, ka plašas masas vairs neinteresējas par kosmiskajiem lidojumiem.» Tajā pašā laikā viņš gandrīz fiziski izjuta drausmīgu nervu sasprindzinājumu, kas valdīja laukumā. Tas atgādināja pēdējās minūtes pirms ļoti grūta un atbildīga pārbaudījuma. Sasprindzinājums pārņēma arī viņu. Smaidīdams un atjokodamies viņš centās noteikt šī pūļa noskaņojumu un kolektīvo domu un minēja, ko tas sacīs, kad viņš būs paziņojis savu lēmumu. «Ticu jums,» viņš neatlaidīgi domāja. «Ticu, lai tur vai kas, ticu. Ticu jums, izbiedētie, cerības zaudējušie fanātiķi, kas gatavi uz visu. Cilvēki!»
Pie pašām durvīm viņu panāca un apstādināja nepazīstams cilvēks šahtinieka darba tērpā.
— Leonīd Andrejevič, — viņš teica un norūpējies pasmaidīja. — Acumirkli. Burtiski acumirkli.
— Lūdzu, lūdzu, — Gorbovskis atteica.
Cilvēks steidzīgi rakņājās pa kabatām.
— Kad būsiet nonākuši uz Zemes, — viņš teica, — izpildiet manu lūgumu … Kur tad tas pazudis? … Nedomāju, ka tas jūs pārāk apgrūtinās. Aha, te būs, atradu … — Viņš izvilka uz pusēm pārlocītu aploksni. — Adrese ir, drukātiem burtiem … Lūdzu, nosūtiet.
Gorbovskis pamaja ar galvu.
— Es varu arī ar rakstītiem, — viņš sirsnīgi sacīja un paņēma aploksni.
— Rokraksts ir drausmīgs. Pats nevaru izlasīt, bet tagad rakstīju steigā… — Viņš apklusa, tad sniedza roku. — Laimīgu ceļu! Jau iepriekš saku jums paldies.
— Kā ar jūsu šahtu? — Gorbovskis jautāja.
— Lieliski, — cilvēks atbildēja. — Par mums neuztraucieties.
Gorbovskis iegāja Padomes ēkā un, kāpdams augšup, apdomāja, kā sākt uzrunu Padomei. Pirmā frāze nekādi nepadevās. Viņš nebija nokļuvis līdz otram stāvam, kad ieraudzīja Padomes locekļus kāpjam lejā viņam pretim. Pa priekšu, vilkdams pirkstu gar margām, lēni soļoja Lamonduā, pilnīgi mierīgs un pat mazliet izklaidīgs. Ieraugot Gorbovski, viņš savādi, mulsi pasmaidīja un tūdaļ novērsās. Gorbovskis palaida viņu garām. Aiz Lamonduā nāca direktors, pietvīcis un nikns. Viņš izgrūda: «Vai esi gatavs?» — un, atbildi nesagaidījis, pagaja garām. Viņam sekoja pārējie Padomes locekļi, kurus Gorbovskis nepazina. Viņi skaļi un rosmīgi apsprieda jautājumū par to, kā iekārtot ieeju pazemes patvertnē, un šajā skaļumā un rosmē skaidri bija samanāma izlikšanās, un varēja redzēt, ka viņu domas
aizņem pavisam kas cits. Bet pēdējais — zināmā attālumā no pārējiem — kāpa lejā Staņislavs Pišta, tāds pats plecīgs, tumši iededzis un kupliem matiem kā pirms divdesmit pieciem gadiem, kad viņš komandēja «Saulespuķi» un kopā ar Gorbovski triecienā ieņēma Aklo Plankumu.
— Re! — sacīja Gorbovskis.
— Oho! — sacīja Staņislavs Pišta.
— Ko tu šeit dari?
— Lamājos ar fiziķiem.
— Malacis, — teica Gorbovskis. — Es darīšu tāpat. Bet pagaidām pasaki, kas te vada bērnu koloniju?
— Es, — atbildēja Pišta. Gorbovskis neuzticīgi palūkojās viņā.
