Smagā lūka bez trokšņa izslīdēja no apšu- ves ligzdas. Mādams atvadām ar roku, Gorbovskis atkāpās no komingsa. Pēkšņi viņš atcerējas.
— Ai! — viņš iekliedzās. — Bet vēstule?
Krūšu kabatā vēstules nebija, arī sānu ka
bata bija tukša. Lūka vērās ciet. Vēstule nez kāpēc izrādījās iekškabatā. Gorbovskis iegrūda to sporta biksēs ģērbtajai meitenei un steidzīgi atrāva roku. Lūka aizvērās. Pašam nezinot kādēļ, Gorbovskis noglāstīja zilgano metālu un, nevienā neskatīdamies, nokāpa zemē, un Diksons ar Marku atvilka nost trapu. Ap kuģi bija palicis pavisam maz cilvēku, toties virs tā debesīs riņķoja desmitiem helikopteru un flaieru.
Gorbovskis apgāja apkārt materiālo vērtību kaudzei, paklupa pret kādu krūšutēlu un devās gar kuģi uz pasažieru lūku, kur viņu vajadzēja gaidīt Zeņai Vjazaņicinai. «Kaut Matvejs būtu atbraucis,» viņš grūtsirdīgi nodomāja. Viņš jutās izspiests un izžuvis un ļoti nopriecājās, kad ieraudzīja Matveju. Matvejs nāca viņam pretim. Taču viņš bija viens.
— Bet kur ir Zeņa? — jautāja Gorbovskis.
Matvejs apstājās un paskatījās uz visām pusēm. Zeņas nekur neredzēja.
— Viņa šeit bija, — tas sacīja. — Es runāju ar viņu pa radiotelefonu. Ko, vai tad lūkas jau ciet? — Viņš visu laiku atskatījās.
— Jā, tūliņ startēs, — sacīja Gorbovskis. Arī viņš lūkojās visapkārt. «Varbūt viņa ir helikopterā,» Gorbovskis iedomājās. Bet viņš saprata, ka tas nav iespējams.
— Dīvaini, ka nav Zeņas, — ierunājās Matvejs.
— Iespējams, ka viņa ir helikopterā, —
sacīja Gorbovskis. Viņš pēkšņi saprata, kur viņa palikusi. «Ir nu gan,» viņš nodomāja.
— Tā arī neredzēju Aļošku, — sacīja Matvejs.
Savada, krampjainai nopūtai līdzīga varena skaņa aizplūda pār kosmodromu. Gigantiskais, zilganais milzenis bez trokšņa atrāvās no zemes un cēlās augšup. «Pirmo reizi mūžā redzu sava kuģa startu,» nodomāja Gorbovskis. Matvejs visu laiku pavadīja kuģi ar skatienu — un pēkšņi kā dzelts pagriezās pret Gorbovski un pārsteigts vērās viņā.
— Pag… — viņš nomurmināja. — Kātad tā? Kāpēc tu esi šeit? Bet kuģis?
— Tur ir Pišta, — sacīja Gorbovskis.
Matveja skatiens apstājās.
— Lūk, Vilnis, — Matvejs nočukstēja.
Gorbovskis apgriezās. Pāri pamalei žilbinoši zaigoja līdzena josla.
Galvaspilsētas nomalē Gorbovskis palūdza pieturēt. Diksons nobremzēja un nogaidot paskatījās viņā.
— Es iešu kājām, — sacīja Gorbovskis.
Viņš izkāpa. Tūliņ aiz viņa izkāpa arī Marks un, roku izstiepis, piepalīdzēja Alai Postiševai. Visu ceļu no kosmodroma šis pāris bija klusējis aizmugures sēdeklī. Viņi cieši kā bērni bija sadevušies rokās, un Aļa,
acis aizvērusi, bija ar seju piespiedusies Marka plecam.
— Iesim kopā, Persij, —■ sacīja Gorbovskis. — Lasīsim puķītes, karsti arī vairs nav. Un jūsu sirdij tas būs ļoti-noderīgi.
Diksons papurināja pinkaino galvu.
— Nē, Leonīd, — viņš sacīja. — Labāk atvadīsimies. Es braukšu.
Saule karājās virs paša apvāršņa. Bija vēss. Saule spīdēja it kā koridorā ar melnām sienām: abi Viļņi — ziemeļu un dienvidu — jau bija pacēlušies augstu pār apvārsni.
— Rau, pa šo koridoru, — sacīja Diksons. — Kurp deguns rādīs. Sveiks, Leonīd, sveiks, Mark. Paliec sveika arī tu, meitenīt. Ejiet… Bet vispirms es pēdējo reizi mēģināšu uzminēt, ko jūs tagad darīsiet. Patlaban tas ir sevišķi vienkārši.
— Jā, vienkārši, — sacīja Marks. — Sveiks, Persij. Ejam, mazais.
Uzsmaidījis viņš paskatījās Gorbovski, apskāva Aļu, un viņi aizgāja stepē. Gorbovskis un Diksons noskatījās viņiem pakaļ.
— Tā kā par vēlu, — sacīja Diksons.
— Jā, — piekrita Gorbovskis. — Un tomēr es viņus apskaužu.
— Jums patīk apskaust. Jūs vienmēr apskaužat ar baudu, Leonīd. Es arī apskaužu. Apskaužu, ka pēdējā brīdī kāds par viņu domās, bet par mani… un arī pār jums, Leonīd, — neviens.
" — Vai gribat, lai es par jums domāju? — nopietni vaicāja Gorbovskis.
— Nē, nav vērts. — Diksons, piemiedzis acis, paskatījās uz zemu noslīdējušo sauli. — Jā, — viņš sacīja. — Šoreiz laikam neiz- ķepurosimies. Sveiki, Leonīd!
Viņš pamāja ar galvu un aizbrauca, bet Gorbovskis nesteigdamies sāka soļot pa šoseju līdz ar citiem ļaudīm, kas tāpat nesteigdamies vilkās uz pilsētu. Pirmo reizi šai juceklīgajā, saspringtajā un briesmīgajā dienā viņš jutās viegli un mierīgi. Ne par vienu vairs nevajadzēja rūpēties, nevajadzēja neko izlemt, visi rīkojās neatkarīgi, un arī viņš bija kļuvis pilnīgi neatkarīgs. Tik neatkarīgs viņš nekad vēl savu mūžu nebija bijis.
Vakars bija jauks, un, ja pa labi un pa kreisi nebūtu melno, zilajās debesīs lēni augošo sienu, tas būtu vienkārši burvīgs: kluss, dzidrs, pavēss, slīpu, rožainu saulstaru caurausts. Uz šosejas ļaužu palika arvien mazāk. Daudzi, tāpat kā Valkenšteins ,un Aļa, aizgāja stepē, citi palika turpat ceļmalā.
