Svešā izmakšķerēja no somas vēl vienu akmeni. Tas bija apaļš un plakans, no balta marmora un ar caurumu vidū. Tas ir mans redzīgais akmens, viņa ar viltīgu smaidu paziņoja. To man iedeva gari.
Pielikusi akmeni pie acs, pareģe pa caurumu lūrēja uz peldošajiem akmeņiem. A… tie dara tā, kā liek gari…
- Pirra, bilda Jūzerrefs, tu tiešām nevari…
- Varu gan! meitene atcirta. Tad padzina zemniekus: Prom, tiš! Man jārunā ar pareģi zem četrām
acīm. Tu ari aizej, Jūzerref. Paej tā, lai nevarētu noklausīties.
Zemnieki kurnēdami izdarīja, kā likts, bet Jūzerrefs palika, kur bijis. Ko tu esi izdomājusi?
- Neko, Pirra meloja. Un tagad dari, kā es lieku. Tā ir pavēle.
Vergs nekustēja ne no vietas.
- Jūzerref! Es runāju nopietni.
Viņi cieši uzlūkoja viens otru. Jauneklis iespieda rokas sānos un pakratīja galvu. Tad viņš apspieda nopūtu un pagāja malā.
Kad visi jau bija krietnā gabalā, sieviete vēlreiz pielika pie acs redzīgo akmeni un aplūkoja peldošos akmeņus. Trīs apvienosies, viņa murmināja. Jā. Tā man saka mans redzīgais akmens.
- Kas par trīs? Pirra ledaini pajautāja. Kad? Kur?
- To gari nesaka.
Pirra nometās ceļos un pieliecās svešiniecei tuvāk. Viņa sajuta no tās vēdījošo putekļu un savvaļas timiāna smārdu. Viņa iečukstēja pareģei ausī: Palīdzi man aizbēgt, un es tev iedošu tik daudz zelta, ka pietiks visam mūžam.
Svešā sieva ielūkojās meitenei acīs un lēni papurināja galvu.
Pirra aplaizīja lūpas. Nu tad izdari to tāpēc, ka es tā lūdzu. Esmu izmisusi.
Sieviete vēlreiz papurināja galvu.
- Tev tas būtu pavisam vieglū Pirra dvesa. Tu esi zīmogu meistara radiniece, zeltu tu varētu sadalīt ar viņu; viņš man varētu palīdzēt tikt ārā pa savu darbnīcu, tad lejā pa mūri…
- Nē, sieviete liedzās.
Pirra sažņaudza rokas dūrēs.
Divdesmit soļus tālāk uz savu pavēlnieci nosodoši lūkojās Jūzerrefs. Meitene pieliecās vēl tuvāk pareģei.
- Tādā gadījumā kā būtu, ja es sacītu tā, viņa šņāca.
- Tu esi viltvārde. Tie akmeņi peld tāpēc, ka tas ir pumeks. Zemnieki to nezina, bet es gan. Un to “redzīgo akmeni” tu uztaisīji pati, es pamanīju kalta atstātās švīkas. Viņa pieklusa, ļaujot saviem vārdiem sasniegt mērķi. Tad vēl piemetināja: Mana māte, virspriesteriene Jasasara, ir barga pret viltvāržiem.
Svešiniece atsprāga atpakaļ. Viņas skatiens nocietinājās. Tu mānies! viņa izspļāva. Ja tas būtu tiesa, viņai būtu jāsoda puse šejienes zintnieču. Taču zem bravūrīgās maskas viņa bija nobālējusi.
Pirra atļāvās viegli pasmaidīt. Vai gribi riskēt?
7
Pusnaktī zīmogu meistara darbnīcā, bija sacījusi svešiniece.
Nu jau bija gandrīz pusnakts, bet pie Pirras durvīm gulošais Jūzerrefs tikai nupat bija iemidzis, un meitene vēl rosījās, mēģinot izdabūt no paslēptuves sagādātās mantas.
Grīļīgi nostājusies uz lampas podesta, Pirra gramstījās spraugā aiz sijas. Beidzot izdevās saķert teļādas somu.
Lampa gāzās, un meitene lēcienā metās gultā, uzķerdama krītošo podestu, tikai mirkli pirms tas būtu atsities pret grīdu. Gultas režģis nokrakšķēja. Jūzerrefs aiz durvju aizkara miegā kaut ko nomurmināja.
Pirra aizturēja elpu.
Vergs nemodās.
Somā bija viss, ko meitene ziemas gaitā bija savākusi un paslēpusi gan no Jūzerrefa, gan verdzeņu pētīgajiem skatieniem. Viņa drebēdama izkravāja mantību un nomaskējās: uzvilka raupju zemnieces tuniku, apjoza notraipītas kazādas jostu un naža maksti, paņēma vienkāršu bronzas nazi un spalvainu apmetni, kas oda pēc tās audējas, no kuras Pirra to bija iemainījusi pret divām kameola krellēm. Sandalēm bija jāpaliek somā: čīkstošā vēršāda uz Dievietes Nama pulētajām grīdām būtu pārāk skaļa.
Nākamo viņa izvilka riekšu zemes, ko bija nospērusi no Dižpagalma svētā olīvkoka poda; zemi Pirra uzsmērēja visām redzamajām ķermeņa daļām, īpaši rētai. Ametista zīmogakmeni sev uz rokas viņa jau bija pārklājusi ar mālu, bet piekūna spalva un lauvas nags droši karājās maisiņā viņai ap kaldu.
Nesen Jūzerrefs bija brīdinājis, ka viņa esot sasniegusi tādu vecumu, kad uz viņu sāk skatīties vīrieši. Pat tad, ja tu aizbēgtu, viņš norādīja, tu nevarētu tā vienkārši viena pati klīst apkārt. Nu tad es būšu puika, Pirra nodomāja, nogriezdama matus līdz pleciem. Nogrieztos matus viņa paņems līdzi, lai māte tos nevarētu izmantot burvestībām un viņu izsekot.
Meitene ar strauji pukstošu sirdi sabāza visu atpakaļ somā: vīnogu lapās ietītas kopā saspiestas žāvētas vīģes, dažas žāvētas jēru mēles, astoņas sālītas, peļu mazliet apskrubinātas kefales un divus sainīšus zelta rokassprādžu, kas bija ietītas lina drānā, lai nešķindētu; viens sainītis bija domāts zintniecei, otrs Pirrai pašai.
Tā. Hīlasu tas iespaidotu. Bet varbūt arī ne. Viņš bija paradis dzīvot tā, kā pats vēlas.
Jūzerrefs atkal miegā sakustējās. Pirrai sažņaudzās sirds. Viņi vairs nekad neredzēsies. Un viņa pat nevarēja atvadīties.
Meitene, pēkšņas domas vadīta, pieliecās un nolika uz spilvena mazo koka leopardu. Vai Jūzerefs sapratīs, cik ļoti Pirrai viņa pietrūks?
Viņa klusītēm atvilka vaļā durvju priekškaru.
