- Protams, protams, magone piekrita. Tikai vispirms uzdejosim laimes deju! Redzu, ka abi esat mazliet saguruši. Deja jums dos spēku un smaidu. Tik sapīkuši nevarat doties tālāk. Seit visiem jābūt laimīgiem.
Ceriņš pavēra muti, lai iebilstu, ka viņš gluži labi var turpināt ceļu jebkāds, bet magone, gluži kā lasīdama domas, stingrā balsī piebilda: Visiem!
Ceriņš neuzdrošinājās iebilst, bet Jancis vāri atrunājās, ka nemaz neprot dejot.
- Par to tu neuztraucies! Magone pasmaidīja.
Kā uz burvja mājienu atskanēja liega, vēja pūsta melodija. Neko tik brīnumjauku Jancis vēl nebija dzirdējis. Atskanot pirmajām neparastās mūzikas skaņām, nogurušās kājas piemirsa stīvumu un neprasmi dejot un sāka viegli cilāties mūzikas taktī, veikli izvairoties samīt dīvainās deju partneres. Pat Ceriņš, galvu stalti izslējis, eleganti rikšoja cauri pļavai, kopā ar sarkansvārcēm magonēm griezdams neticamus lokus.
- Paldies par deju! Jancis klanījās uz visām pusēm, mūzikai izskanot. Labprāt te uzkavētos ilgāk, bet mums patiešām ir jāsteidzas.
- Laimīgu ceļu! atskanēja daudzbalsīgs sauciens.
- Uh, tas bija kaut kas! Jancis joprojām smaidīja, pēdējo reizi atskatīdamies pār plecu un mādams, līdz sarkano magoņu lauks pagaisa skatienam.
- Bija gan, Ceriņš piekrita.
Tiklīdz magoņu lauks vairs nebija redzams, arī no sarkanās krāsas vairs nebija ne miņas.
Garām lidojoši putni viņus sveicināja kā senus paziņas. Sākumā tas likās itin patīkami, bet drīz vien mute izkalta, atbildot uz neskaitāmajiem sveicieniem.
Tiklīdz taciņa ievijās mežā, iestājās klusums. Ceļinieki grasījās atviegloti uzelpot, bet ceļā pagadījās varens skudru pūznis, un skudras, padzirdējušas tuvojamies soļus, aši izlīda no tūkstošiem mazo aliņu un sastājās garumgarā kolonnā.
- Ceriņ, novaidējās Jancis, ja man jāpasveicina katra no šīm skudrām, līdz mūža galam vairs nespēšu parunāt!
- Laaaabdien! skudras braši noskandēja vienā balsī, un zēns atviegloti uzelpoja.
- Labdien! Viņš no sirds priecājās, ka čaklie darboņi ir tik organizēti.
- Bzzzz… bzzz… Ceriņš saklausīja tieši pie auss. Brīžiem šķita, ka viņa aste domāta tikai tam, lai atgaiņātu uzmācīgus dundurus, kas nelaida garām izdevību sāpīgi iedzelt. Pašķielējis sāņus, zirgs pacietīgi nogaidīja, līdz uzmācīgais zumzētājs nosēžas uz sāna un jau atvēzēja asti sitienam, kad pēkšņi viņu atturēja balss:
- Heej, bzzz! Tu taču negrasies man sist, ko?!
Ceriņš pārsteigumā palika ar gaisā paceltu asti un
tik vien attapa kā muļķīgi atjautāt: Un kāpēc gan ne?
- Tādēļ, ka Mīlestības Valstībā cits citam pāri nedara!
- Vai tad tu pats tikko negrasījies man iedzelt?
- Es? Dundurs izbolīja jau tā apaļās acis. Kā tev kaut kas tāds var ienākt prātā? Es tikai nolaidos mazliet atpūsties un pie viena sasveicināties.
- Atļauj dot tev vienu padomu! Citreiz atpūties kaut kur citur, nevis man uz muguras. Mana aste nejauši var atvēzēties ātrāk, pirms spēsi pateikt: "Sveiki!" Ceriņš nosprauslojās.
- Paldies, draugs! Dundurs pieklājīgi pasmaidīja un, drošs paliek nedrošs, pavirzījās tuvāk Ceriņa galvai, lai aste viņu nevarētu aizsniegt. Māte jau bērnībā dunduru bija mācījusi piesargāties no svešzemniekiem, bet līdz šim, gandrīz mēnesi garajā mūžā, viņš vēl nebija saticis nevienu, kas būtu ieceļojis no svešām zemēm, un šī mācība bija piemirsusies.
- Kurp jūs dosieties? dundurs pēc brīža atkal iezumzējās.
- Uz Dūmakas Valstību, Jancis atbildēja, kamēr Ceriņš atkal mēģināja apslāpēt vēlmi ar vienu astes vēzienu notraukt ziņkārīgo kukaini.
- Uz Dūmakas Valstību?! izbrīnījies pārjautāja dundurs. Bet tur taču nav ne kripatiņas no mīlestības…
- Mēs nemeklējam mīlestību. Ceriņš nodrebinājās pat zinot, ka dundurs nedzels, pār muguru pārskrēja šermuli.
- Ko tad?
- Tev māte laikam nav mācījusi, ka nav pieklājīgi bāzt degunu citu darīšanās. Ceriņš pasmējās.
- Man deguna nav, atcirta dundurs un izskatījās mazliet sapīcis.
Ceriņš iesmējās. Apnicīgais zumzētājs viņam patika arvien vairāk.
- Ja negribi, nesaki ar'. Tik un tā Dūmakas Valstībā jūs iekšā netiksiet. Dundurs pacēlās spārnos un, parādījis mēli, laidās prom.
- Kāpēc tad ne? Ceriņš joprojām smējās. Te nu bija Mīlestības Valstība! Vai tad mēles rādīšana piederas pie mīlestības?
- Paši redzēsiet. Caur uguns vārtiem līdz šim vēl neviens nav izgājis, atskanēja klusa balss, un aizvainotais dundurs bija prom.
- Uguns vārtiem? Jancis domīgi novilka.
- Neklausies tajā sīkulī! Ko viņš zina? Ceriņš braši attrauca, kaut arī augumam atkal pārskrēja neizskaidrojamas trīsas.
Jo tuvāk nāca Mīlestības Valstības robeža, jo klusāka kļuva apkārtne. Putni vairs netrallināja. Ja arī kāds dziedonis uzsāka dziesmu, tad steigšus to pabeidza un centās aizlaisties uz citu vietu, uz Sarkanā elfa Valstības viduci. Varbūt putni sajuta tuvo Miglas Rausēja klātbūtni? Arī Janci pārņēma nepatika. Cik veikli kājas bija cilājušās mūzikas ritmā sarkansvārču magoņu laukā, tik neveikli tās tagad pinās aiz katra akmens un zāles kumšķa.
