- Būs labi…būs labi… Ceriņš bubināja, uzlicis galvu zēnam uz pleca.
- Bet kā tu paglābies? Tik ilgi biji pazudis, es jau sāku baidīties, ka…
- Ka esmu ticis vilkiem par barību, Ceriņš pazobojās. Viņi mani nespēja noķert. Nevienam nav tik ātru kāju kā man. Aizauļoju atpakaļ uz negaisa plosīto mežu; degošais koks bija nodzisis, un negaiss norimis. Nācās skraidīt gar rētainajiem kokiem šurpu turpu, līdz zibens atkal satrakojās un sāka mētāt uguns liesmas.
- Ceriņ, tev taču varēja trāpīt! Jancis ieskatījās drauga zilajās acīs.
- Citas iespējas nebija. Turklāt, kā jau teicu, man ir ātras kājas. Kamēr vilki mani vajāja, mēģinot ielenkt, zibens trāpīja vairākiem pelēčiem. Beigu beigās pārējie neizturēja un deva kājām vaļu, un es steidzos atpakaļ pie tevis. Un paspēju tieši laikā, baltais zirgs pabeidza savu stāstu.
- Tu paspēji pēdējā brīdī. Jancis neviļus nodrebinājās, it kā uz mirkli sajutis plēsoņas karsto elpu sejā.
- Ceriņ, mums jādodas ceļā.
- Jā, zirgs piekrita. Jo ātrāk nokļūsim galā, jo labāk.
Jancis uzlēca Ceriņam mugurā, un draugi soļoja tālāk. Izbradātais sūnu klajums un žēlie vārnu ķērcieni palika aiz muguras.
Migla sabiezēja arvien vairāk un drīz kļuva pavisam necaurredzama. Abiem šķita, ka viņi iet pa mežu melnā naktī. Bija gluži baisi. Lai aizgaiņātu bailes, zēns nemitīgi sarunājās ar Ceriņu. Drošs paliek drošs, Jancis cieši piekļāvās zirga mugurai. Tā bija daudz labāk. Ceriņš rāmi soļoja cauri biezajai miglai, un zēns nemanot iesnaudās.
- Mosties, manu zēn! Jancis pa miegam sadzirdēja kādu balsi. Mosties!
- Es vēl pagulēšu, vectētiņ, viņš nomurmināja un grasījās griezties uz otriem sāniem, bet gandrīz novēlās zemē un tikai tad attapās, ka nemaz neatrodas savā gultā.
Miegs pazuda kā nebijis, un viņš, piecēlies sēdus zirga mugurā, izstaipījās. Migla bija gandrīz izklīdusi.
- Es tik labi izgulējos! Man šķita, ka esmu mājās un mani modina vectētiņš. Kur mēs atrodamies?
, Atver nu acis labi plaši un paskaties apkārt! Ceriņš atbildēja.
Jancis vēlreiz pacēla rokas virs galvas, izstaipījās un sastinga: priekšā vīdēja stāvs, akmeņains kalns, kura virsotnē slējās drūmi tumšpelēka celtne, gluži kā akmenī cirsta. Divi torņi kā asi pīķi caurdūra melnos padebešus un nozuda skatienam.
- Miglas Rausēja pils, Jancis nočukstēja.
Viņš neskaitāmas reizes bija iztēlojies, kāda tā varētu izskatīties. Te nu tā bija: tikpat baisa kā iztēlē un pat vēl baisāka.
- Ejam, Ceriņ! Elfi mūs gaida.
Ceriņam divreiz nebija jāsaka. Straujā riksī viņi tuvojās akmens kalnam. Kad tos šķīra vairs nieka attālums, kalns pēkšņi nodrebēja, nācēju soļu pamodināts.
- Ceriņ, uzmanies! Jancis iesaucās, rādīdams uz plaisu zemē. Zirgs to jau bija pamanījis un apstājās tik strauji, ka zēns gandrīz pārlidoja pāri viņa galvai. Tik tikko paspējis ieķerties kuplajās krēpēs, viņš paguva noturēties.
Kalns nodrebēja. Zeme nodunēja un pāršķēlās visā plaisas garumā, liekot Ceriņam bēgt.
Tikpat strauji kā sācies, viss arī beidzās. Tiklīdz zeme ar skaļu troksni pārsprāga visapkārt pilij, zemes baisie vaidi atkal apklusa.
- Kas tas bija? Jancis nočukstēja un, acu nenovērsdams, lūkojās platajā aizā.
Tikko likās, ka ceļojuma mērķis sasniegts, bet tagad… Pils tepat vien bija, rokas stiepiena attālumā, bet palika nesasniedzama.
- Miglas Rausējam ciemiņi nepatīk, Ceriņš nobubināja. Kā nu tiksim pāri bezdibenim?
- Varbūt nogāzt pāri aizai kādu koku? Jancim iešāvās prātā.
- Tu domā, ka mežā atradīsies kaut viens tik garš koks?
- Laikam jau ne, Jancis nopūtās. Bet cita padoma man arī nav.
- Man arī ne, atzinās Ceriņš. Nu iesim pameklēt to garo koku…
Tikko viņi bija nonākuši mežmalā, Ceriņš sastinga un strauji apsviedās apkārt.
- Turies man cieši krēpēs! viņš iesaucās un tramīgi atskatījās.
Jancis nesapratnē pagrieza galvu, lai paskatītos, kas Ceriņu tik ļoti izbiedējis. Vilki! viņš iesaucās.
Cits pēc cita no meža izskrēja vecie paziņas, sastinga kā iemieti, bet tad metās uz priekšu.
Ceriņa kājas nozibēja un, ne mirkli nešaubīdamies, viņš metās tieši aizas virzienā. Atspēries uz aizas malas, viņš lēca. Daži akmeņi iebira aizā, dobji grabēdami; tad atskanēja spalgs kauciens. Viens no vilkiem, pieskrējis pārāk tuvu aizas malai, nespēja vairs apstāties un ievēlās tieši atvērtajā zemes rīklē. Jancis vēl ciešāk ieķērās baltajās krēpēs un aizmiedza acis. Ja vien varētu, viņš aizspiestu arī ausis, lai nedzirdētu nelaimīgā kaucienus. Vēderā viss sagriezās, un vienu brīdi sāka likties, ka arī viņi abi gāžas lejā. Jancis atvēra acis, tieši tajā brīdī Ceriņa slaidās kājas piezemējās otrpus aizai.
- Mēs to izdarījām! Jancis priecīgi un mazliet neticīgi iesaucās un jau kuro reizi apskāva Ceriņa spēcīgo kaklu. Vai zini, ka visā pasaulē nav labāka zirga par tevi? viņš nočukstēja. Vai tu to maz zini?
