Eragons pievērsa uzmanību sarkano skudru rindām, kas tipināja pa savām zemes takām un tad rāpās augšup pa savvaļas rožukrūma zariem, jo tās bija vienas no nedaudzajiem kukaiņiem, ko viņš pazina, un arī Oromiss tika tos pieminējis. To, ko jauneklis sajuta, nevarēja īsti nosaukt par domām skudru smadzenes bija pārāk vienkāršas -, bet drīzāk par vēlmēm: par vēlmi atrast pārtiku un izvairīties no ievainojumiem, par vēlmi aizsargāt savu teritoriju, par vēlmi kopoties. Pētīdams skudru instinktus, Eragons sāka prātot par kukaiņu uzvedību.
Sev par lielu pārsteigumu viņš atklāja izņemot dažas skudras, kas izlūkoja apkārtni aiz ierastās valstības robežām, kukaiņi skaidri zina, kurp dodas. Jauneklis nespēja īsti izprast, kas viņas vada, taču skudras pārvietojās pa skaidri noteiktām takām no pūžņa līdz ēdienam un tad atkal atpakaļ uz pūzni. Skudru pārtika sagādāja vēl vienu pārsteigumu. Eragons bija iedomājies, ka tās nogalina citus kukaiņus un apēd to līķīšus, taču vairums pūliņu skudras veltīja, aprūpējot… aprūpējot kaut ko, kas lielā skaitā apdzīvoja rožukrūmu. Lai kāds dzīvības paveids tas būtu, radībiņas bija tik sīkas, ka viņš tās tik tikko spēja sajust. Viņš pievērsās tām tik rūpīgi, cik vien spēja, cenzdamies saprast, kas īsti tās bija, un tādējādi apmierināt savu ziņkāri.
Atbilde izrādījās tik vienkārša, ka, aptvēris to, viņš skaļi iesmējās: tās bija laputis. Skudras ganīja laputis, pārdzīdamas tās no vienas vietas uz nākamo, aizsargādamas tās un, ar taustekļu galiņiem masējot laputu vēderus, iegūdamas no laputīm pārtiku. Sākumā Eragons nespēja tam noticēt, taču, jo ilgāk viņš vēroja notiekošo, jo vairāk pārliecinājās, ka tā tiešām ir.
Tad jauneklis izsekoja skudrām pazemē, kur pletās to sarežģītais midzeņu labirints, un pavēroja, kā tās rūpējas par savu ciltsmāsu, kas bija vairākas reizes lielāka par parastajām darba skudrām. Tiesa, Eragonam neizdevās īsti izprast milzenes lomu; viņš tikai redzēja, kā kalpotājas spieto ap to, pagriež uz vienu vai otru pusi un paņem kaut kādus pikucīšus, ko milzene izdalīja ar vienādām laika atstarpēm.
Pēc kāda laika Eragons nosprieda, ka ir uzzinājis par skudrām visu, ko spēj, galu galā viņš netaisījās te pavadīt visu dienu un jau grasījās atgriezties savā ķermenī, kad klajumā parādījās vāvere. Ņemot vērā to, cik cieši jauneklis bija pievērsies kukaiņiem, lielākas būtnes parādīšanās bija kā neticami spožs gaismas uzzibsnījums. Apdullināts viņš ļāvās maņu un sajūtu plūsmai, kas strāvoja no dzīvnieciņa. Eragons saoda mežu ar tās degunu, juta, kā tās līkie nadziņi iegrimst koka mizā un kā gaiss strāvo caur pacelto astes karogu. Salīdzinājumā ar skudru vāverē kūsāja neticama enerģija un tai neapšaubāmi piemita prāts.
Tad radībiņa pārlēca uz tālāku zarjj. un pagaisa no jaunekļa apziņas.
Kad Eragons atvēra acis, mežs likās krietni tumšāks un klusāks nekā iepriekš. Viņš dziļi ieelpoja un palūkojās apkārt, pirmo reizi mūžā ar izbrīnu aptverdams, cik gan pasaulē ir daudz dzīvības. Izlocījis stīvās kājas, viņš piegāja pie rožukrūma.
Jauneklis pieliecās un sāka pētīt zarus un lapas. Drīz vien viņš pamanīja laputis un to sarkanos apsargus. Pie krūma saknēm slējās priežu skuju uzkalniņš, kas iezīmēja ieeju skudru pūznī. Bija tik savādi redzēt to visu paša acīm; nekas neliecināja par daudzajām sīkajām norisēm, par kurām viņš nupat bija uzzinājis.
Iegrimis domās, Eragons atgriezās klajumā, prātodams, ko gan viņš samin katrā solī. Iznākot no biezokņa, viņš pārsteigts ieraudzīja, ka saule jau ir nolaidusies zemu virs apvāršņa. Es tur nosēdēju vismaz stundas trīs.
Oromisu jauneklis uzgāja namiņā kaut ko rakstām ar zoss spalvu. Elfs pabeidza rindiņu, tad, noslaucījis rakstāmspalvas galu un ielicis tintnīcā aizbāzni, vaicāja: Un ko tu, Eragon, dzirdēji?
Eragons aizrautīgi izstāstīja pieredzēto. Viņš dzirdēja, kā, stāstot par skudru sabiedrības gaitām, balss sajūsmā kļūst skaļāka. Jauneklis izklāstīja visu, ko spēja atcerēties, līdz pašiem niecīgākajiem un šķietami nesvarīgākajiem novērojumiem, lepns par visu uzzināto.
Kad stāsts bija galā, Oromiss pavilka uz augšu uzaci. Vai tas bija viss?
Es… Eragonu pārņēma vilšanās, jo viņš saprata, ka kaut ko nav uztvēris skolotāja uzdevumā. Jā, Ebrithil.
- Un kā ar citiem zemes un gaisa radījumiem? Vai vari man pastāstīt, ko darīja tie, kamēr tavas skudras gādāja par saviem ganāmpulkiem?
- Nevaru, ebrith.il.
- Tā arī ir tava kļūda. Tev jāmācās apjaust viss apkārtējais vienlaikus, nevis ierobežot savu uzmanību, lai pievērstos kaut kam atsevišķam. Tā ir svarīga prasme, un, iekams tu to neapgūsi, tev katru dienu uz tā celma būs stundu jāmeditē.
- Kā es zināšu, ka esmu to apguvis?
- Tas būs tad, kad tu spēsi, raugoties uz vienu, zināt visu.
Oromiss ar mājienu aicināja Eragonu piesēst pie galda, tad
nolika jaunekļa priekšā tīru papīra lapu, spalvu un tintnīcu.
