- Līdz šim tu esi izticis ar nepilnīgām senvalodas zināšanām. Neviens no mums nezina visus tās vārdus, taču tev jāapgūst valodas gramatika un uzbūve, lai tu nenogalinātu sevi, izvēloties darbības vārdam nepareizu vietu teikumā vai kā citādi kļūdoties. Es neceru, ka tu runāsi mūsu valodā kā elfs lai to iemācītos, tev būtu vajadzīga visa dzīve, taču es ceru, ka tu apgūsi senvalodu gana labi, lai varētu prasmīgi lietot, par to nedomājot.
Turklāt, elfs turpināja, tev būs jāiemācās lasīt un rakstīt senvalodā. Tas ne vien palīdzēs tev atcerēties vārdus šī prasme ir ļoti svarīga, sacerot garākus buramvārdus, kad nevar paļauties uz atmiņu vien, vai arī tad, kad tu atklāj šādu burvestību jau pierakstītu un vēlies to izmantot.
Katrai rasei, Oromiss paskaidroja, ir savs senvalodas pieraksta paņēmiens. Rūķi izmanto savu rūnu alfabētu, ko no viņiem pārņēmuši arī cilvēki. Tiesa, tas ir pielāgots veids, kas nespēj pilnībā atklāt valodas dziļākos smalkumus tik labi kā mūsu Liduen Kvaedhi, Dzejiskais Raksts. Liduen Kvaedhi tika izveidots, lai būtu izsmalcināts, skaists un pēc iespējas precīzs. To veido četrdesmit divas atšķirīgas zīmes, kas atspoguļo dažādas skaņas. Šīs zīmes var apvienot dažādos hieroglifos, atveidojot vai nu atsevišķus vārdus, vai veselas frāzes. Viens šāds hieroglifs ir uz tava gredzena redzamais simbols. Cits simbols uz Zaroka… Tad nu sāksim: kāds ir senvalodas pamatpatskanis?
-Kas?
Drīz kļuva skaidrs, ka Eragona zināšanas par senvalodas pašiem pamatiem ir nožēlojamas. Kad viņi ceļoja kopā ar Bromu, vecais stāstnieks Eragonam parasti lika iegaumēt vārdus, kas varēja noderēt, lai izdzīvotu, vai arī slīpēja jaunekļa izrunu. Sajās divās jomās Eragonam veicās ļoti labi, taču viņš nespēja izskaidrot atšķirību pat starp priedēkli un piedēkli. Pat ja robi jaunekļa zināšanās sagādāja Oromisam vilšanos, viņš neizrādīja to nedz ar vārdiem, nedz rīcību, bet cītīgi gādāja par to aizpildīšanu.
Kādu brīdi pēc nodarbības sākuma Eragons ieminējās: Man burvestībās nekad nav nācies izmantot daudz vārdu; redzot, ko es spēju izdarīt ar vienu pašu brisingr, Broms domāja, ka man esot īpašas spējas. Šķiet, visvairāk vārdu senvalodā es izteicu tad, kad prātā sarunājos ar Arju un kad Farthendurā svētīju bāreni.
- Tu svētīji bērnu senvalodā? pēkšņi uztraucies pārvaicāja Oromiss. Vai tu atceries svētības vārdus?
-Jā.
- Noskaiti tos man. Eragons izpildīja lūgumu, un Oromisa seja savilkās patiesu šausmu izteiksmē. Viņš iesaucās: Tu izmantoji skolir?\ Vai esi pārliecināts? Varbūt tu lietoji skoliro?
Eragons sarauca pieri. Nē, skolir. Kāpēc man nevajadzēja to izteikt? Skolir taču nozīmē "pasargāt" "…un esi pasargāta no nelaimēm". Tā bija laba svētība.
- Tā nebija nekāda svētība, bet gan lāsts. Tik uztraukušos Eragons elfu vēl nebija redzējis. Izskaņa "o" veido pagātni, ja darbības vārds beidzas ar "r" un "i". Skoliro nozīmē "pasargāt", bet skolir nozīmē "vairogs". Tātad tu pateici: "Lai laime un prieks tev seko un lai tu esi vairogs no nelaimēm." Tā vietā, lai paglābtu šo bērnu no likteņa triecieniem, tu esi licis viņam uzņemties citu nelaimes un ciest, lai apkārtējie varētu dzīvot mierā.
Nē, nē! Tā nevar būt! Notikušā baisums lika Eragonam sarauties. Burvestības ietekmi nosaka ne vien vārda nozīme, bet arī tās izteicēja nodoms, un es negribēju nodarīt kādam pāri…
- Tu nevari pārvērst vārda patieso nozīmi uz pretmetu. Jā, ir iespējams vārdu pielāgot, to vadīt. Bet nav iespējams mainīt tā jēgu, lai tas nozīmētu pilnīgi pretējo. Oromiss sakrustoja pirkstus un nolaida skatienu pret galdu, sakniebis lūpas plānā, baltā svītrā. Es ticu, ka tu nevēlēji ļaunu, citādi atteiktos tevi apmācīt. Ja biji godīgs un tava sirds bija tīra, tad šī svētība, iespējams, nodarīs mazāk ļauna, nekā varētu nodarīt, taču, vienalga, nozīmēs vairāk sāpju, nekā mēs varētu vēlēties.
Kad Eragons saprata, ko viņš nodarījis nevainīgam bērnam, viņu pārņēma drudžainas trīsas. Iespējams, tas neizlabos manu kļūdu, viņš piebilda, taču varbūt mazinās tās iespaidu; Safira iezīmēja meitenes pieri, tāpat kā viņa iezīmēja manu plaukstu ar gedwēy ignasia.
Pirmo reizi dzīvē Eragons redzēja apstulbušu elfu. Oromisa pelēkās acis iepletās jo plati, mute pavērās, un viņš sažņaudza krēsla paroceņus ar tādu spēku, ka koks spriedzē ievaidējās. Kāds, kas nes Jātnieka zīmi, taču nav Jātnieks, viņš nomurmināja. Visā savā mūžā es neesmu sastapis tādus kā jūs abi. Ikviens lēmums, ko pieņemat, šķiet, izraisa neiedomājami tālas sekas. Jūs maināt pasauli ar savām iegribām.
- Tas ir labi vai slikti?
- Ne labi, ne slikti, tā vienkārši ir. Kur tagad ir meitenīte?
Eragonam vajadzēja kādu brīdi, lai sakopotu domas. Pie
vārdeniem vai nu Farthendurā, vai Surdā. Vai domā, ka Safiras zīme viņai palīdzēs?
- Es nezinu, Oromiss atbildēja. Tas nekad iepriekš nav noticis, lai spriestu pēc pieredzes.
- Ir taču jābūt kādam veidam, lai noņemtu šo svētību, lai apturētu burvestības darbību, Eragons gandrīz lūdzās.
