Aivars BērtulisVecās baznīcas noslēpumsIlustrējusi Agija StakaNoskannejis grāmatu un failu izveidojis Imants LočmelisStāstu cikla "Vecās baznīcas noslēpums" sižets ir sazarots un daudzveidīgs, tomēr visi stāsti ir savstarpēji saistīti. Pavadot vasaru vecvecāku mājās, divi bērni Bens un Betija nejauši atrod dīvainu priekšmetu kristālu. Izrādās, ka tas ir neparasts, maģisks kristāls, jo ar tā palīdzību var ceļot gan laikā, gan telpā, sastapties ar pārdabiskām būtnēm un pat nokļūt bīstamās situācijās kad nākas riskēt ar dzīvību. bērnu acīm paveras gan otrā pasaules kara notikumi Latvijā, gan Ēģiptes piramīdas, gan gluži cita galaktika un starpplanētu lidojumi. tas taču ir ko vērts, vai ne? Stāstu krājums Vecās baznīcas noslēpums" papildina latviešu bērnu piedzīvojumu literatūras darbu virkni; tos ar aizrautību var lasīt ne tikai bērni, bet arī pieaugušie. Vecās baznīcas noslēpums ; Laika sargi ; Rūķu kalna noslēpums ; Tuksneša piramīdas noslēpums ; Veco dzirnavu noslēpums ; Dziesmas ceļš ISBN 978-9934-0-1934-0© Aivars Bērtulis © Apgāds Zvaigzne ABC ISBN 978-9934-0-1934-0
Aivars Bērtulis
Vecās baznīcas noslēpums
.
..
No vecās baznīcas nekas daudz nebija palicis pāri. Drupu kaudzes vienā galā slējās sagruvusi siena, kura varēja nojaust bijušo ieejas durvju aiļu. Pašas drupas bija apaugušas ar daudzu gadu desmitu sanesumu kārtu, uz tiem auga veci koki. Nez no kurienes uzradies apinis nebija apmierinājies ar lazdu krūma sagūstīšanu un spēcīgas atvases dzina uz pussagruvušās sienas pusi. Pamestības ainu vēl pastiprināja baronu kapeņu atliekas: tās bija redzamas tūlīt aiz tikpat sabrukuša, no laukakmeņiem celta žoga, aiz kura tālāk varēja nojaust lauku kapsētas skumjās aprises. Vēlās pēcpusdienas saule skopi apgaismoja šo aizmirsto postažu, piešķirdama tai noslēpumaini drūmu noskanu.
Bērni, kas visu laiku bija bezrūpīgi rotaļājušies, celdami pilis no sarkano ķieģeļu lauskām un zem šo piļu sienām rakdami ejas, sajuta saules norietēšanu aiz tuvējā meža un sāka justies neomulīgi.
Ben, iesim projām, man te vairs nepatīk! Opaps arī droši vien jau uztraucas, kur mēs esam tik ilgi palikuši. Māsa kā vienmēr runāja un visu darīja prātīgāk un apdomīgāk.
- Paklau, kāpēc opaps negrib, lai nākam šurp rotaļāties? Te taču ir tik forši! Par Benu uzrunātais bija neizpratnē.
- Tāpēc, ka te kādreiz ir dzīvojis spoks.
- Kādreiz dzīvojis… Tagad taču nedzīvo! Tad jau mēs sen to būtu sastapuši.
- Brr… Māsa nodrebinājās. Labi vien ir, ka neesam! Ei nu zini, kas tādam spokam…
Brālis viņu pārtrauca. Betij, skaties, kas tad tas!
Brālis rādīja uz viņu izrakto ceļu starp uzceltajām pilīm un tuneli, kas savienoja abus ceļa posmus. Viens ceļa posms ar tikko uzceltās pils stūri bija dīvaini ieliecies, tāpēc no bērnu celtās būves visu laiku bira nost sīkas ķieģeļu drumslas. Tajā brīdī kokos iekrita vēja brāzma. Rietošās saules stari caur koku lapotni sāka ņirbēt uz pussagruvušās baznīcas sienas, un tās ailā parādījās savāda, pelēka ēna. Sarkans saules stars, atdūries pelēkajā parādībā, pēkšņi izgaismoja milzīgu, zaļu, kā bērniem šķita, ļaunu un nežēlīgu aci.
- Spoks! abi bērni iekliedzās gandrīz vienlaikus un, pielēkuši kājās, strauji apskāvās, meklēdami glābiņu viens pie otra.
Pēkšņi zeme zem bērnu kājām sāka kustēties. Gadu desmitiem lietus mērcētā, sala un atkušņu ļodzītā baznīcas pagraba griestu velve pēkšņi iebruka, un bērni kopā ar ķieģeļu lauskām un mūra gabaliem krita tukšumā; gadu desmitiem tas bija atradies zem drupu kaudzes.
Negaidītais, dobjais troksnis, ko radīja iegruvums, nobaidīja veco pūci, kura tikko bija sākusi iekārtoties uz naktsguļu pussagruvušās sienas iedobumā. No apkārtējiem kokiem uzspurdza putnu bars, kas pēc brīža tomēr atgriezās vecajā vietā. Zeme it kā ievaidējās, it kā atviegloti nopūtās, šķirdamās no kāda baisa noslēpuma. No cauruma drupu kaudzes vidū izplūda tāds kā putekļu mākonis. Brīdi virmojis virs drupām, tas lēnām, pēc tam aizvien ātrāk cēlās uz augšu, lai, pārvērties caurspīdīgā vakara miglā, izzustu sārtās vakara debesīs.
Pirmais atjēdzās brālis. Redzēdams sev blakus māsu sveiku un veselu, viņš pievērsās, viņaprāt, lielākajai nelaimei, kāda varēja notikt. Nieks par nobrāzto roku, kura diezgan stipri sūrstēja! Jaunās bikses bija sabojātas. Un vajadzēja tieši šodien tās uzvilkt!
Velc, velc, ar vecajām jau kauns staigāt. Ko kaimiņi domās? tā no rīta omamma urdīja, līdz pierunāja.
Uzvilka ar, un kas no tā iznāca? Omamma vainīga! Tagad pati bārsies! Kas bija vainas vecajām biksēm? Ar tām varēja bez bēdu gan kokos kāpt, gan sēdēt, kur ienāk prātā, nebaidoties nosmērēt, gan, ja vajadzīgs,
arī rokas noslaucīt. Jaunas bikses ir visu puiku lielākā nelaime. Jaunas bikses, jaunas bikses… Pagalam nu jaunās bikses ne vairs jaunas, ne tīras.
No tik skumjas apceres Benu atsauca māsas klusās raudas un asarainais jautājums:
- Kā mēs tiksim ārā?
Jautājums tiešām bija vietā. Caurums, pa kuru bērni bija iekrituši, vīdēja pietiekami augstu, lai atmestu jebkādas cerības tikt ārā pašu spēkiem. Gaisma, kas krita iekšā, slikti apgaismoja vietu, kur atradās bērni. Pārējā telpa grima tumsā. Nedaudz pierodot pie pustumsas, kļuva redzama piegružota klona grīda, ķieģeļu lauskas un kaut kāds drēbju murskulis.
Brālis piecēlās un, paspēris pāris soļu uz kaudzes pusi, pēkšņi apstājās un apslāpēti iekliedzās. Nākamajā brīdī viņam piebiedrojās māsa. Kliedza abi. No dīvainās drēbju lēkšķes uz viņiem ar tukšiem acu dobumiem raudzījās divi galvaskausi.
Un tad kļuva pavisam tumšs. Kāds bija aizsedzis pēdējo gaismas avotu, iebāzdams caurumā ne tikai galvu, bet pat pusi ķermeņa. Taču tā vietā, lai nobītos vēl vairāk, bērni pārstāja kliegt un atviegloti uzelpoja, jo šis kāds ierunājās bargā, bet tik pazīstamā un mīļā balsī:
- Ak tad te jūs esat! Pēdējos matus esmu noplēsis, jūs meklēdams, velnēni tādi!
Tas bija opaps.
* * *
