- Iet garām radījumam, to neredzot? Un ja nu tas uzbruks? Esmu jau bijis par ēsmu pietiekamam daudzumam nakts briesmoņu. Vai tad cita ceļa nav? Bleiks čukstēja.
- Tas var palaist tevi garām, Ābrams, stumdams Bleiku uz priekšu, klusu sacīja. Ja nu tas gadījumā uzbruks, es būšu ar tevi. Kad es esmu tevi pievīlis? Esmu sargeņģelis, tavu asiņu sargs, un negribu, lai šīs asinis tiktu izlietas.
Bleiks iznāca no ēnas un nenolaida skatienu no vārtiem. Augstu virs galvas, iestiprinātas savā akmens ādā, lejup raudzījās pelēkās akmens notekcaurules, kas sargāja tiltu. Bleiks redzēja, kā putekļi griežas un vijas tūkstoš sīkos virpuļos. Tuvojoties tiltam, viņš varēja samanīt pret tilta akmeni radījuma veidolu. Tas tur sēdēja un gaidīja, melns un drukns, ar kristālu pulvera klātu garo, tumšo muguru.
Pie katra soļa Bleikam iekšā viss sagriezās. Viņš turpināja koncentrēt skatienu uz vārtiem un to, kas atradās aiz vārtiem, tomēr ar acs kaktiņu paturēja radījumu redzeslokā. Putekļi mutuļoja viņam ap kājām un pārklāja zābakus ar sniegbaltiem kristāliem. Garām ejot, Bleiks dzirdēja, kā briesmonis zemā rīkles balsī ņurd. Tas nolaizīja biezās lūpas ar garu, zilu mēli, tad pārbrauca ar to sejai un mopša degunam, it kā izgaršotu, vai gaisā nav upura smakas.
Ejot tam garām, Bleikam pār muguru pārskrēja tirpas. Viņš zināja, ka radījums var izlēkt no slēptuves un pēkšņi no aizmugures mesties viņam virsū. Cīnīdamies ar dziņu bēgt, Bleiks pārbaudīja vārtus un, lēnām iedams tālāk, skaitīja pie sevis soļus.
Pēkšņi vienā mirklī Bleika kājas tika atrautas no zemes un viņš griezās kā gaisā pasviesta lupatu lelle. Tad radījuma roka notrieca viņu zemē un sagrāba aiz mēteļa apkakles. Diaka, tagad pilnībā redzams, blenza uz Bleiku ar saltajām, izvalbītajām acīm un atieza baltos zobus. Tas turēja viņu aiz spranda un ieskatījās savam upurim acīs.
Radījums iemurrājās kā milzīgs kaķis, kas pielaizījies krējumu, ar vienu roku notrausa Bleikam no sejas pulveri un tad ar mēli nolaizīja viņam acis un degunu. Šķita, ka radījums ar katru Bleika saraustīto elpas vilcienu kļūst lielāks. Bleiks gaidīja sargeņģeļa uzbrukumu, bet tikmēr diaka pūta viņam sejā savu smirdīgo elpu un tam pa šauro, melno zodu tecēja siekalas. Radījums atvēra muti un skaļi noelsās tā, ka mēle rīklē nodārdēja. Derīgs zvērnīcai, Bleiks nodomāja, cenzdamies apvaldīt savu trauksmaino prātu un uzveikt pieaugošās bailes.
Bleiks izdzirda tumsā pēkšņu būkšķi kā tālu lielgabala šāvienu. Diaka piepeši izbļāva griezīgu kliedzienu un neveikli pagrieza galvu uz viņa pusi. Tas atvēra muti plašāk nekā iepriekš un izkāra mēli kā resnu čūsku. Tad briesmonis vaidēdams aizvēra acis, atlieca galvu un locīja Bleiku savā tvērienā, līdz pirksti atslāba. Nokritis ceļos, tas lāva cilvēkam izslīdēt no rokām un, novēlies uz sāniem, saķēris vēderu, vārtījās pa zemi.
Ābrams nostājās radījuma priekšā, un pāri viņa sejai staroja smaids.
- Kāds prieks! eņģelis izsaucās, parakājies pa kabatu. Kad tas tevi sagrāba, es negaidīju ko tādu. Domāju: tas radījums uzreiz nokodīs tev galvu, bet, paldies Dievam, tu nezvēram likies interesants, un tas deva man laiku.
Ābrams izņēma spoli ar sarkanu auklu un sāka ar to sasiet radījumam rokas un kājas.
- Vai tas ir beigts? Bleiks jautāja, atkāpdamies no sasietā ķermeņa. Ko tu izdarīji?
- Tas nav beigts, kā varētu šķist, bet kādu laiku nesagādās mums raizes. Ko es izdarīju? Varu pateikt tikai to, ka esmu pateicīgs Abarisa kristālam un smirdīgajam caurumam diakas muguras galā. Nez vai tas jebkad bija iedomājies, ka var notikt kas tāds. Tikai domas par to vieš man acīs asaras.
- Tu iešāvi sprāgstošo kristālu radījumam…
- Jā, Ābrams viņu pārtrauca. Tā vieta bija tik labi redzama. Ilgi domāt nebija laika. Jautājums bija radījums vai tu.
- Tad esmu tev pateicīgs par tavu morāles trūkumu un dēmonisko spēku psiholoģisko izpratni, Bleiks atbildēja, skatīdamies uz radījumu, kas locījās putekļos. Vai tu atstāsi briesmoni šeit?
- Pagaidi veikala durvīs, kamēr es uzmetu tam skatienu. Tā nākotne nav tava bēda.
Eņģeļa sejā uzplaiksnīja savāda izteiksme. Bleiks aizgriezās, jo viņam šķita, ka notiks kaut kas šausmīgs, un viņš nevēlējās tajā piedalīties. Viņš aizsoļoja līdz grāmatveikala durvīm un caur apsarmojušajiem logiem paglūnēja iekšā. Aiz plauktiem mirgoja uguns, un uz tālākās sienas pazibēja ēna.
No tilta vārtiem Bleiks skaidri saklausīja skaļu burbuļošanu un skaņu, kas līdzinājās zobu griešanai. Tā atplūda līdz viņam caur naksnīgo gaisu asa un auksta un beidzās ar tik spalgu kliedzienu, ka cilvēka auss to tik tikko spēja uztvert. Viņš bija dzirdējis šo skaņu jau agrāk daudzas reizes kā jēru blēšanu miesnieka naža priekšā. Kaut arī Bleiks nodrebēja, negribēdams zināt, ko eņģelis izdarījis ar radījumu, tā kliedziens ielauzās viņam sirdī.
Ābrams parādījās no putekļiem, slaucīdams rokas saplēsta mēteļa gabalā, ko bija novilcis uz ielas sabrukušam vecam vīram. Viņš paskatījās uz Bleiku un ar vienu acu skatienu izlasīja tā sirds raizes.
