- Tu viņu nogalināsi, iejaucās Bleiks, veltīgi mēģinādams atraut Ābrama roku no vīrieša sejas.
- Tā nebūtu pirmā reize un varbūt arī ne pēdējā, Ābrams draudoši atteica, lēnām atlaizdams tvērienu. Kā cilvēkam, kas tik gudri pētījis pārdabisko, tev ir savāds skatījums uz eņģeļiem. Mazie ķerubi, ko jūs, cilvēki, gleznojat, ir tālu no tā, kā mēs patiesībā izskatāmies.
Vīrietis ievilka auksto nakts gaisu, izklepoja no plaušām bailes un izspļāva zemē.
- Es jums negribēju nodarīt neko ļaunu, 1-1-labie kungi, viņš izstostīja.
- Tad pastāsti mums, kāpēc tu no šejienes neaizbēgi, Bleiks mudināja.
- Esmu Ņūgeitas cietumnieks, ko no važām atbrīvoja debesu triecieni. Uzraugs domāja, ka pienācis pasaules gals, ka pār zemi nākusi pastarā tiesa, un viņš mūs atlaida brīvībā. Zaglim nekad nav bijis lieliskākas izdevības kā Londona šādā naktī. Te var pameklēt savu laimi, uz katra stūra var atrast bagātības.
- Un kur ir pārējie? Bleiks jautāja.
- Mēs slēpjamies vecajā baznīcā Blekfraiersā. Tu vari mums piebiedroties. Mums ir pamatīgs loms. Ēd, dzer un līksmojies, jo rīt…
- Rītdien tu vari būt miris, un ko tu tad darīsi ar sazagto? Ābrams saspieda vīrieti vēl ciešāk.
- Vai tu esi miertiesnesis? zaglis dusmīgi jautāja.
- Daži varbūt teiktu, ka esmu tiesnesis, zvērinātais un bende, bet tur domas var dalīties. Tev es esmu vārti uz brīvību, un kā teiktu tu?
- Nespēlējies ar viņu, Ābram! Bleiks sacīja. Laid viņu vaļā! Viņš mums nenodarīs neko ļaunu.
- Bet es gan, atskanēja balss, kam sekoja ātra pistoles gaiļa uzvilkšana.
- Nelaime nekad nenāk viena, vīrietis sacīja, piespieda ieroča stobru Bleikam pie deniņiem un pievērsās Ābramam. Dod viņam brīvību, citādi tava drauga smadzenes nokarāsies tev no mēteļa kā spāņu medaljons.
Ar acs kaktiņu Bleiks pamanīja divus vīriešus. Viens turēja viņam pie galvas pistoli, bet otrs tikmēr slēpās aizmugurē, grozīdams galvu no vienas puses uz otru.
- Brīvību? Ābrams mierīgi pārjautāja, pieceldams zagli kājās. Tu vari būt vergs un tomēr brīvs; nabags, bet iegūt sev par mājām visu pasauli, bet vai tu esi brīvs? Kādi noziegumi saista tevi pie nakts un grauž tevi, kad tu savā vientulībā ieej sevī?
- Es turu ieroci viņa draugam pie galvas, bet viņš te runā kā tāds vecs bards, zaglis noteica, un viņa biedrs iesmējās.
Pirmais vīrietis saņēma Ābramu aiz apkakles un grūda atmuguriski pret durvīm.
- Es tā nedarītu, ierunājās Bleiks, cenzdamies atkāpties. Viņš nav no tiem, ko var tā grūstīt. Mans draugs ir eņģelis, un tiem tādas lietas nepatīk.
- Vai jūs to dzirdējāt? Viņš ir eņģelis, un viņam tas nepatīk, vīrietis ar pistoli izsmejoši noteica, bet pārējie sāka smieties. Cik tev jauka balss gluži kā Voksholas dendijiem, kurus mēs ar tādu baudu aplaupām. Un tagad, kungi, tā kā atstājām Ņūgeitu lielā steigā, mēs vēlētos jūsu mēteļus un zābakus, un, protams, naudas makus. Tāpēc, mans dārgais eņģeli, novelc drēbes!
- Ja mēs jums atdosim šīs lietas, tad jums vairs nebūs pasaules, kur šos ieguvumus izmantot. Jūsu tauki uzvārīsies un kauli pārvērtīsies putekļos, tāpēc noliec pistoli un ej savu ceļu! Ābrams iztaisnojās un atgrūda zagli ar izstieptu pirkstu.
- Un kur ir tavi ieroči, lai piespiestu mūs to izdarīt? Vai tad ierocis nav rokā man, bet tev nekā? Vīrietis stingri runāja, skatīdamies Ābramam acīs. Atdod mums savas drēbes, un es saudzēšu tavu dzīvību, bet, ja strīdēsies ar mani, es ar prieku paņemšu gan tavu dzīvību, gan mēteli.
- Tu nesaproti, Bleiks satraukti atkārtoja. Viņš ir eņģelis un var apturēt šo vājprātu.
- Šis vājprāts nemaz nav tik slikta lieta. Tas atdeva mums brīvību un sniedz visu, kas nepieciešams jaunai dzīvei. Mēs izmantosim šo iespēju, lai kas arī notiktu, un, ja jūs nedosiet mums, ko mēs gribam, tad abi būsiet miruši. Vīrietis atvirzīja pistoli no Bleika deniņiem un pielika to Ābramam pie pieres. Nu, dzīvs vai miris?
- Tu jau savā sirdī esi izvēlējies manu likteni, un es tavējo.
Ābrams ar labo roku satvēra pistoli un lēnām saspieda metālu. Tas vīrieša rokās sāka mirdzēt baltkvēlē.
- Nospied mēlīti un paskaties, kas notiks! Dari to! Ābrams uzkliedza.
Vīrietis palaida viņu vaļā un atkāpās zem arkas, kas stiepās gar veikalu rindu.
Pēkšņi atskanēja blīkšķis kā pātagas cirtiens. Ābrams tikko pakustējās, tomēr zaglis viņa priekšā saguma, un tā saviebtajā sejā pavīdēja neticība.
Eņģelis paskatījās lejup uz viņa sažņaugto dūri un tad uz pārējiem diviem zagļiem.
- Vai jūs gribat viņam piebiedroties? Ābrams jautāja, saraucis vienu uzaci.
- Tu viņu nogalināji! viens no tiem izsaucās.
- Vēl ne, bet varu to izdarīt, ja jūs tā pieprasāt. Iesaku jums savākt viņu un doties prom. Nestāstiet nevienam, kas notika, un es jūs nemeklēšu. Ābrams izgāja no durvju ailas uz ielas.
- Tu neesi nekāds eņģelis, viens no zagļiem, izvilcis no jostas garu virtuves nazi un tuvodamies Ābramam, sacīja.
Eņģelis pagriezās un, neko neteicis, pastiepa roku. Vīrietis cirta ar nazi un nogrieza Ābramam rādītājpirksta galu.
- Redzi, tu asiņo kā jebkurš mirstīgais! viņš teica, atvēzēdamies no jauna.
