Pie sevis domaju – ka var but tik vaji? Nedrikst pat pielaut sliktu domu, jo domas, ka mes zinam, ir materialas. Jadoma pozitivi! Ka man taja laika nodereja manas zinasanas psihologija.
Bet vini, man skiet, nodomaja, ka es esmu vienkarsi cietsirdiga. Man bija vienalga, ko vini par mani doma, es rupejos tikai par meitas izveselosanos un ar visiem saviem spekiem sargaju meitas pozitivo noskanojumu no visadam raizem.
…Todien bija jau ceturta ziemas brivlaika diena. Bernu brivlaiks sakrita ar Ziemassvetku brivdienam, un es jau ceturto dienu pavadiju majas ar berniem. Pa so laiku es paspeju sapirkt visiem maniem tuvajiem Ziemassvetku davanas, apmeklet ar berniem svetku teatra izradi, nopirkt svetku egliti un izrotat to, uzkopt maju, paslidot un pamacit bernus slidot, ka ari iemacities no galvas reizinasanas tabulu lidz sesi. Pagaja jau gandriz divas nedelas no pedejas dienas, kad mes meginajam ar Bijuso sadzivot kopa, no dienas, kad vins izvacas no manam majam un apmetas pie vecakiem. Es dzivoju majas ar savu gimeni, vins ka bezpajumtnieks pie mammas. Tapat ka pedejos devinos menesos, atkal vins pec divam klusam nedelam saka mani kaitinat, sovakar zvanija man daudzreiz, es necelu klausuli, lai neatkartotos tas pats, kas ieprieks. Kad es paklavos vina manipulacijam, man bija tik sapigi, ka es meginaju sapinat preti, runajot un lamajoties ar vinu pa mobilo. Ta ka vinam nekas neizdevas, vins zvanija berniem, kuri, protams, ar vinu runaja, bet bernus vins nekaitinaja, tiesi otradi, vilinaja ar svetku davanu pirksanu. Tapec caur berniem vinam mani sakaitinat neizdevas, jo berni jau bija tik gudri, ka zinaja – labak ta, ka ir tagad – vecaki dzivo atseviski. Vins saka zvanit manai mammai un vinas viram, bet manejie ari jau labi apzinajas, ka labi ir ta, ka ir tagad – es dzivoju sava maja kopa ar berniem un suniem, ar tuvakajam butnem, kuras es milu un tie mil mani. Tapec ari vini neatbildeja uz zvaniem, jo visi pie visa jau bija pieradusi. Tadi zvani no Bijusa bija jau parasta lieta, vins zvanija, pec tam lamajas, uzbrauca un atvainojas. Viss atkartojas devinu menesu garuma, un neviens vairs neuztvera nopietni tadus zvanus, visi zinaja jau ieprieks, ko runas un kada stavokli zvana. Stulbumus reibuma, kad ir loti drosmigs. Skaidra vins nekad nezvanija.
Man bija nepieciesami devini menesi pec skirsanas fakta, lai apzinatos izveidotas situacijas absurdu. Es izskiros, bet joprojam tureju so manas dzives nopietno un tik nozimigo notikumu noslepuma. Baidijos atklat taisnibu, jo pati neticeju laulibas beigam. Cereju, ka skirsanas izmainis tagadejo monstru un atgriezis man atpakal skaisto, slaido septinpadsmitgadigo puisi, kurs ir lidz ausim mani iemilejies. Mans idealais plans tika istenots daleji, es diezgan viegli dabuju juridisku brivibu, bet monstra parveidosana kavejas, loti kavejas – veselus devinus menesus. Tikmer es sapratu sava plana isto merki – atbrivoties pasai, nevis izmainit citu. Ka mes studejam vairakas psihologijas lekcijas – individa temperamentu nevar izmainit. Var tikai attistit spejas. Pec ilgstosiem noverojumiem varu piebilst – cilveku izmainit nevar, bet var attistit vina spejas vai bezspeju. Tadejadi es attistiju savu kritisko pasapzinu un vina bezspeku. Labi, ka ne otradi, tas mani reali iepriecinaja!
Todien atkal Bijusais zvanija un prasija:
“Kapec tu esi tik cietsirdiga, tev kauns vecaku prieksa? Nedoma par viniem, par to, ka vini uztvers tavu kartejo piedosanu! Es tevi milu, bez tevis dzivot nevaru!”
Es biju neatlaidiga, atbildeju vinam:
“Es sen jau esmu pieaugusi sieviete un pati pienemu lemumus. Manejie mani atbalstis jebkura gadijuma! Es tevi vairs nemilu un negribu, lai tu pat atrastos mana maja, nerunajot par dzivosanu. Mans dzivoklis ir mans cietoksnis, un es vairs nekad nelaidisu seit ienaidniekus!”
Kaut briziem, kad mans prats atsledzas, es ka ieprieks gandriz iesaistijos, ka ieprieks riebiga zelastiba saka rapties arvien tuvak un tuvak sirdij. Bet, galu gala, es uzvareju, todien es iztureju un neiesaistijos. Ta bija mana liela uzvara! Ta es domaju.
Tad vakara vins atkal meginaja sazvanit manu mammu un vinas viru. Atkal iedzeris speleja uz dveseles stigam, izdomaja sev tik gudru, gruti prognozejamu un viltigu planu:
“Iesaistisu bijuso caur vinas mammu! LAI VISIEM BUTU SLIKTI!”
Neizdevas, nepaveicas, jo vins tagad bija tik viegli prognozejams. Kapec ar vinu runat, viss tik un ta skaidrs – mil, bet neiztureja, ta bija tikai viena alus pudele, turpinaja dzert tapec, ka mes jau bijam sastridejusies, ko zaudet? Bet tagad jau tiesam vairak nedzersu.
Tuksi solijumi. Tadel ar vinu vairs neviens nerunaja, jo visiem apnika katru reizi vakt no ausim nudeles.
Kas loti svarigs prieks manis todien notika – mans delins, mans milais puika mani aizstaveja! Pateica tevam, kad tas pieskaras pie manis rupji un pat vardarbigi, meginot piespiest mani vinu piedot:
“Teti, nevajag kaitinat mammu, vina ir tik tievina, trausla, vinai ir loti nepatikami, pat sapigi!”
Tetis par dela vardiem piebilda:
“Vai man nav sapigi?”
