…Pec LIDO apmeklejuma mes devamies slimnicas meklejumos, navigatora mums nebija, celu nezinajam. Vins bija pie stures, es blakus ka sturmanis. Kamer braucam pareiza virziena, viss bija mierigi, tikko pazaudejam celu, vins jau bija baigi neapmierinats. Es tikai vinu mierinaju un skraidiju, ridziniekiem prasiju pareizo celu. Vins taja laika ka kungs sedeja masina neapmierinats. Es nervozeju, lai tikai kungam viss butu labi. Dzentlmenis, gimenes “galva” sedeja un gaidija, kad “kakls” kartejo reizi aizskries pakal noradijumiem un tiks gala. Es turejos, kluseju un laboju situaciju. Galu gala, mes atbraucam uz isto vietu. Slimnicas eka bija liela, ar daudziem korpusiem. Kamer es atradu isto, kamer es pieregistrejos, kamer iekartojamies palata. Viss tas bija loti stresaini un neparasti, jo slimnica galvaspilseta krietni atskiras no provinces. Loti lielas platibas, telpas un loti augstpratigs personals. Tas viss loti biedeja. Emmu ievietoja bernu kirurgijas nodala 9. stava, es paliku kopa ar meitu slimnica. Svetdien, iebraucot, protams, nevienu arstu nesatikam, bet ta gribejas atrak tikt gala ar visu, pec iespejas atrak uzsakt izmeklejumus, lai noskaidrotu diagnozi un saktu arstesanos. Musu puisi atvadijas un devas atpakalcela uz majam. Bija loti skumji, ka mes ar meitu bijam spiestas palikt slimnica, gribejam braukt kopa ar viniem uz majam. Lai si saslimsana butu tikai nepatikamais sapnis, mes pamostos un dzivotu talak laimigi!
Bet, protams, es sapratu, ka tas viss notiek reali un viss tiek darits tikai Emmas laba. Un ta ir viennozimigi vieniga pareiza izvele – arsteties nevis raudat. Laiks slimnica gaja loti leni. Mus ievietoja cetrvietigaja palata, kaut gribejas dabut divvietigu, lai neviens netraucetu. Nakosaja diena sakas slimnicas ikdienas gaitas. Meitai panema analizes, ka parasti to dara slimnicas. Bet, kas mani tiesam izbrinija, ka pie mums palata no rita ieradas vesels masinu pulks un visu acu prieksa iepazinas ar katru pacienta diagnozi un anamnezi. Isuma tika stastits, kadas manipulacijas tiks veiktas pa dienu. Kaut ko tadu es vel nebiju redzejusi! Tapec pirmo laiku mes jutamies loti neerti, jo ar mums kopa guleja citi pacienti, pavisam svesinieki.
“Kapec viniem zinat par musu problemam?” protestejam mes ar meitu. Gan mes, gan citi pacienti taja bridi, kad skali deklareja diagnozi, jutamies nevis ka cilveki, bet ka pertiki zoodarza. Personals, skandinot diagnozi, nevareja pat iedomaties, ka mums ir loti nepatikama tada publicitate. Pec tam pieradam pie visa – pie skalas runasanas, kura neko nenozimeja, jo pacienti, kuri dzirdeja musu diagnozi, mainijas katru dienu, un viniem bija pilnigi vienalga. Vinus neintereseja citu slimiba, jo vini galvenokart rupejas par sevi un saviem berniem. Kas attiecas uz medicinas personalu, tas bija speciali sagatavots, lai norobezotos no visa. Un mes ar meitu nomierinajamies, jo cilveks ir tada butne, pie visa pierod. Viss, kas vinu nenogalina, padara stipraku.
Pec masinu skalas apgaitas mus ik ritu apmekleja arsts. Mums nozimeja nodalas vaditaju ka arstejoso dakteri. Vins bija loti respektabls virietis videjos gados, lidzigs Emmas vectevam. Tikpat gars, ar isiem matiem, stipram rokam un labu seju, ar prezentablam brillem. Mums ar Emmu vins loti iepatikas, raisija uzticibu un kaut kadu parliecibu par to, ka viss izdosies. Personals un pacienti slaveja musu arstu, visi viena balsi teica, ka vins ir labakais sava joma, ka mums loti paveicas. Es nodomaju:
“Labi, ka paveicas, jo veiksme mums tagad ir loti svariga. Labi, ka paveicas vismaz ar arstu, jo par veselibu to ipasi nepateiksi!…”
…Biju skolas koncerta, veltita Ziemassvetkiem, uzstajas skolas aktivakie un talantigakie berni, dziedaja kori, dejoja, mani berni ari piedalijas!!! Mes kopa ar omu baudijam izradi un loti lepojamies ar Emmu un Alefu. Abi divi dziedaja kori, mani malaci!!!
Alefs melnaja uzvalka ar taurentinu izskatijas loti gaumigi. Emma uzstajas kakenes tela ar milam austinam un usinam. Ar omu skatijamies un plapajam klusinam, kamer uznaca meita ar meitenu kori. Visas skaistules sastajas vietas un iesaka savu dziesminu. Es atgriezos gadu atpakal savas atminas. Sodien es biju mieriga un baudiju jauku vakaru. Gadu atpakal mana dvesele raudaja, skatoties uz veseligiem, stipriem berniem un uz vienu vajinu meiteniti. Tik mazinu un tievinu… Skatijos uz vinu, bet redzeju sevi – mazu un vaju.
Taja bridi pajautaju sev:
“Vai es kaut kad sava dzive vel sedesu mierigi koncerta, vai es kaut kad varesu aizmirst visus murgus?”
Psihologijas lekcijas no musu gudra cilveka – profesora es ne vienu reizi vien dzirdeju, ka sieviesu psihe uzbuveta ta, ka ta diezgan atri aizmirst negativas emocijas, saistitas ar traumatisko situaciju, citadi sieviete nevaretu dzemdet bernus.
