…Operacijas sakums pienaca loti atri, bet beigas neka nevarejam sagaidit, ar katru stundu man kluva arvien sliktak un sliktak. Pedejas divas stundas nevareju atrast sev vietu, visi parejie berni tika izopereti, un vinu vecaki ar nogurusam un jau nomierinatam sejam rupejas par saviem milajiem. Es ar saviem vecakiem mierinaju sevi, ka viss ir kartiba, vienkarsi mums ir loti smags gadijums, tada veida operaciju netaisa katru dienu. Musu gadijums prasa vairak laika neka tiem berniem, kurus jau izopereja. Nevarejam sedet visu laiku palata, tapec izgajam koridora. Kad atnaca musu dakteris, bija pagajusas garas astonas stundas. Bet bridi, kad ieraudziju kirurgu, visu uztveru ka no malas, es runaju ar dakteri un paraleli veroju musu sarunu no malas. It ka sapratu kopuma, ko vins man teica, bet pec tam tapat aizmirsu, ka meitai izopereja zultspusli. Dzirdeju pasu galveno, ka viss kartiba un tagad tikai jaludz Dievs par vieglu un atru izveselosanos…
…Todien aizgajam ar berniem uz musu pilsetinas gajeju ielas atklasanas svetkiem, bija reals lepnums par dzimto pusi. Sagaidijam dienu, kad nabadziga, novecojusi pilseta parversas par omuligu, zalu turisma objektu, kur tik jauki pastaigaties kopa ar gimeni gar upi nedelas nogale pec kadas jaukas filmas skatisanas. Gar upi izvietojas ielu muzikanti, dzivas bronzas skulpturas, kuras atdzivojas bridi, kad kads no skatitajiem iemeta dazas monetas uz bruga stavosa bronzas cilindra. Pie musu grandioza projekta – vienas no musdienigakajam celtnem Eiropa – akustiskas koncertzales tika samonteta pagaidu skatuve, uz kuras speleja vietejie muzikanti, maigi skaneja pasaule slavenie hiti, tirgotaji vilinaja ar saldejumu un saldo vati, pat gaisa bija jutams pilsetnieku gandarijums par ielu, par svetkiem, par pavasara karsto brivdienu…
…Kirurgs izstastija par operacijas gaitu un ielaida mani reanimacijas zale, kur pec operacijas guleja meitina. Oma ar vectevu pievienojas, un mes devamies pie Emmas. Nevarejam sagaidit, kamer mus laidis tiesi zale. Neatceros, kadel, bet vispirms ienacu es ar vectevu. Nekad ieprieks nebiju bijusi tada vieta, gajam pa garo koridoru, nomazgajam rokas un tikam lidz zalei. Ta bija milziga, un tur valdija atbaidosa atmosfera – lielaja telpa izvietota gultu rinda ar visadiem pikstosiem aparatiem. Mus pavadija lidz vietai un noinstrueja, ka uzvesties vajag mierigi, bez izteiktam emocijam, jo tas uzbudinas un negativi ietekmes berna stavokli. Mana mila meitina guleja tik bala, plika, lielaka vedera dala aizlimeta ar milzigiem plaksteriem, pie pirkstgaliem pielikti visadi vadi, rokas sasietas ar siksnam, mute ievietota skabekla caurule. Es biju ka paralizeta pec sokejosa skata. Galva izskreja tukstotis domu – nabadzite, vinai tacu auksti bez kreklina, bet, ieraugot ekrana skaitlus, sapratu, ka meitai ir temperatura, un jau uztraucos, ka vinai ir karsti; vinai tik sapigi, jo bruce zem plaksteriem milziga. Paskatijos uz caurulem, secinaju, ka vinai pa tam drosi vien ievada visas nepieciesamas zales: pretsapju un pretdrudza, un pret visu… “Vina ta cies, bet es nevaru palidzet” es kritu panika kadu bridi. Galva paradijas masinas vardi – miera! Un sapratu, ka varu palidzet meitai, ja sanemsos, nomierinasos un ticesu labajam. Meita mani jut, un vinai paliks labak. Tikko savedu savas domas nosacita kartiba, ka pie mums pievienojas oma. Vina stipru emociju vara saka nervozet un runat ar mazmeitu impulsivi. Emma, kad es ar vectevu atnacu, guleja mierigi, bet, tikko paradijas oma, pie musu bernina pievienota aparatura paradija, ka paatrinajas sirds pulss. Es nodomaju, ka medmasai bija taisniba – meitina jut musu klatbutni. Vecmamma vaicaja: “Ka tu juties, mana mila?”
