Pec vakarinam ka parasti ar gimeni devamies uz viesnicas atputas kompleksu, satikamies ar vinu. Vins atkal ienema cinisku nostadni un pavadija laiku ar tikamakiem cilvekiem, pipeja, klainoja kaut kur. Es pavadiju laiku kopa ar meitu un mammu. Mes izvietojamies ertajos kreslos: meita serfoja interneta, dels skraidija ar draugu, mes ar mammu mierigi plapajam. Peksni pie mums pienaca turks, kurs bija aizdevis man jaku tirgu. Un, ak, laime vai liktena ironija, ari cinikis izdomaja veltit man savu dargo minutiti. Sis liktena joks mani izveda no tik vaja lidzsvara. Hasancik – ta sevi nosauca turks, bija ists malacis, tureja savu vardu, jo musu pirmaja tiksanas reize solija atbraukt. Un atbrauca, ka solija. Viss, mans kavalieris to jau pardzivot mierigi nevareja, un aizskreja kopa ar berniem uz otro stavu spelet biljardu. Loti viriskiga uzvediba. Es paliku ar so karsto puisi pirmaja stava. Bet, kad visi skatitaji aizgaja savas darisanas, turks vairs neuzvedas tik uzbazigi un maksligi ka pertikis. Kluva adekvats, pieklajigs, bet es skaidri zinaju, ka vins man neder. Tapec nemociju normalu virieti un atteicu vinam, pieklajigi, bet atteicu. Es redzeju, ka vinam bija sapigi dzirdet manu atteikumu, bet labak ta, neka spelet uz cita cilveka jutam. Man ari bija sapigi, ja cilveks, kuram es uzticejos, izradijas vienkarsi tukss, vienkarsi dzives bauditajs. Hedonists. Vins mani tik viegli atstaja ar so pieludzeju, pat necinijas. Protams – es vinam biju izklaides objekts kurorta. Atvadijos no turka, pateicos vinam par patikamo iepazisanos, uzslaveju par to, ka tureja savu solijumu:

“Musu laikos tas ir loti rets gadijums, kad virietis tur vardu!!!” Un aizskreju uz otro stavu pie musu kompanijas. Hedonists kopa ar savu domubiedru loti priecajas par notikumu ar Hasanu, nirgajas, ironizeja. Man bija sapigi. Tadu glevulu del es apvainoju cilveku. Ja, stulba mulke! Es pajautaju “istajiem” viriesiem:

“Kapec aizgajat? Atstajat mani ar svesu virieti, mes esam tacu vienas valsts parstavji?”

“Viriesu solidaritate!”

Un mans kavalieris turpinaja ironizet:

“Nu, luk, butu tev villa juras krasta! Ar so Hasanciku piepilditos tavs sapnis!”

Cietsirdigi, bet es vienalga sedeju blakus un baudiju vina klatbutni. Sodien es sapratu, ka vins mani vispar nopietni neuztvera, vinam vienkarsi bija garlaicigi, un mani vins izvelejas, lai tiktu gala ar garlaicibu. Vispirms paradijas pie horizonta mani berni, pec tam es klat, un vins vairs negarlaikojas. Vinam kluva jautri. Vinam lidz ar katru dienu kluva jautrak un jautrak, bet man sliktak un sliktak. So nakti mes pavadijam katrs pie sevis, bez jebkadiem randiniem. Un pedejas dienas bija sausmigas, es jau ienidu so kurortu, so valsti. Vaicaju Dievam:

“Kapec man, vai es nepietekosi vel cietu sava dzive?”

Es turejos. Pedeja atputas diena es kopa ar berniem apmekleju viesnicas saunu, jo dels loti ludza. Un laiks bija tik riebigs, ka saunas apmeklejums loti prasijas, lai pienacigi atvaditos no siltajam zemem. Sauna bija labi, bet hedonista klatbutne trauceja manu sirdsmieru. Bija tik sapigi just vina vienaldzibu. Es turejos. Vieniga doma, kas man palidzeja turet seju, sapratne, ka ir divas labas lietas no si visa farsa: es atbrivojos no Bijusa pavisam uz muzu, un driz visas sausmas beigsies, jo pec dazam stundam atgriezisos Latvija un visu aizmirsisu ka murgu. Autobusa es sedeju ar delu, hedonists uzreiz aiz manis. Sedeja un izvietoja savas kajas pie mana sedekla. Varbut nejausi, bet man likas, ka vinam bija loti tikama tada poza. Es pat jutu, ka vina cinijas pretrunigas jutas. Gribas, bet nevajag, kapec, ja majas gaida gimene. Pa celam uz lidostu vins bija loti atturigs, loti divains. Es vinu vispar jau nemeginaju saprast, gribeju vienkarsi atgriezties Latvija un pec iespejas atrak visu aizmirst. Bet, ta ka vinam atkal bija garlaicigi, vins turpinaja izklaideties. Lidmasina hedonistam paveicas apsesties vienam un verot briniskigo skatu pa iluminatoru. Es sedeju kopa ar berniem. Vinam palika pavisam garlaicigi, un ko vins izdarija? Nu, protams, pasauca mani pie sevis.

Перейти на страницу:

Поиск

Книга жанров

Похожие книги