Es jau biju nospelejusies pietiekosi, mans prats beidzot iesledzas, tapec nepiekritu un paliku ar berniem. Vins pasauca otro reizi, un, diemzel, mans sasodits prats atkal atsledzas, un es padevos, stulba govs! Nevajadzeja nekada gadijuma, vajadzeja tureties ar pedejiem spekiem! Vai nepietekosi man bija sado – mazo? Es ka romantiska mulke virzijos preti savai “laimei”. Tad vins mani vienkarsi leni noslepkavoja. Sadists baudija katru mirkli, spelejoties ar manam jutam. Stjuarti atnesa uzkodas, bet man estgribas nebija jau kuro dienu pec kartas. Man palika sokolades batonina gabalins, un hedonists to apeda. Padomaju, ak, apeda pec manis, pec pilnigi svesa cilveka! Mana sirds jau bija parpildita. Bet vins turpinaja, uzzimeja man uz rokas milu aininu: menesi, zvaigznes un supoles – musu pirmo randinu. Es jau nevareju nedz aizsargaties, nedz cinities, tikai slepos, skatoties caur iluminatoru uz debesim, un klusinam raudaju. Bet vinam bija par maz, gribejas novest nirgasanos lidz augstakajam punktam. Kad izsledza gaismu, vins mani noskupstija. Mes skupstijamies, kamer neiesledza gaismu. Sodien es apzinos, ko nozimeja sis skupsts – neko, prieks vina tas bija atvadisanas zests, un viss. Bet taja bridi, tapec, ka pratam vardu neviens nedeva, sirds visu interpreteja citadi. Sirds cereja, ka tas skupsts ir tikai sakums… Kapec gan ne, varbut es jau esmu nopelnijusi savu LAIMI ar stipru virieti, kurs zina, ko velas. Nekas, ka tik atri…Varbut tas nozime – tam ta jabut!!!
Kad braucu uz majam, mana galva ka romantiskajas filmas skaneja muzika, visa nakts pasaule man spideja ka saules diena. Iedomajos, ka esmu nopelnijusi laimi, izdomaju, ka vinam reali ir krize attiecibas ar sievu, gluzi ka man, kad meitai bija pieci gadi. Taja laika es neuzdrikstejos atbrivoties, bet vienalga to izdariju, pec desmit gadiem. Domaju ar sirdi nevis ar galvu un pazaudeju sirdsmieru. Nezinaju, kad es atgusos? Pagaja gandriz divi menesi kops Turcijas piedzivojuma, bet man joprojam sapeja.
Ta man vajag, laba dzives maciba, nekad nedoma, ka tu esi drosiba, jauzmanas. Kamer esi vaja un trausla, jabut loti piesardzigai, citadi, ja lausi sev atslabinaties kaut uz bridi, nozelosi. Jo pec tam sapes vel stiprak neka sapeja. Veca bruce jau ka hroniska slimiba asi nesap. Bet svaiga reta sap loti stipri, pat neciesami. Negaiditas sapes norauj pamatu zem kajam. Jabut uzmanigai, nevajag domat, ja sakartoji pagatni, tagadne pati par sevi bus laba un mila. Nemaz ta nav, jarekinas ar to, ka apkart tev ir daudz cilveku, kuri velas izklaideties, atpusties – vienkarsi baudit dzivi, un sanak, ka uz tava rekina, pat netisi, bet uz tava. Nav runa par materialo, naudu ir vieglak atgut atpakal – pastradat un nopelnit. Runa ir par garigo, ka atgut atpakal sirdsmieru? Nopelnit? Ka? No kura avota smelt energiju? Par to jadoma pasai, neviens cits tava vieta par to nedomas, tikai pati vari sevi aizsargat no garigas energijas nopludes. Kas mus nenogalina, padara stiprakus!
Pati esmu vainiga, sagribeju tik atri tik vieglu un laimigu dzivi ar idealo virieti. Secinajums: nevar but tik atri, tik viegli un tik ideali! Ka man pateica hedonists – tu gribi visu un uzreiz!
