Vins saka atbildet, un es tobrid ar skumjam pratoju, kad sis garlaicigais vakars beigsies un mani pametis ne mazak garlaicigais kungs. Dievs, vinam ir gandriz cetrdesmit, un vins ir. Pasmaju pavedinatajs.
Un nakamie vardi no mana kolega mani pilniba satrieca. Man bija jajauta velreiz, preteja gadijuma es to peksni dzirdeju.
– Kas? Oleg Viktorovic, tu mani ievedi deja tik viegli, ka es biju nedaudz apjucis. Atkartojiet to, ko teicat?
????????
Kolege maksligi pasmejas un atkartoja:
– Es uzaicinaju tevi, Veronika, uz deju. Ziniet, es eju uz klubu dejot, un nakamnedel esmu bez partnera. Vina apprecejas un partrauca iet. Un jus tik loti interese mani panakumi, naciet, jus to nenozelosit.
Es iedomajos, ka cetrdesmit gadus vecs virietis var dejot, un nodrebeju. Stundu vai pat pusotru stundu sadi midit pa parketu, un es aizmigsu. Nu man nav!
– Diemzel man ir jaatsaka. Manas dienas ir ieplanotas. Un mans partneris bus pret to, nedrikst dejot ar citiem viriesiem. Pat ar tik galantiem cilvekiem Olegs Viktorovics.
Kolegis parsteigts atzimeja:
– Bet jus joprojam esat precejusies, Veronika. Es dzirdeju, ka jus skiraties, bet pagaidam esat preceta sieviete. Un partneris? Hm.
Es biju parsteigts, redzot nosodijumu mana kolega skatiena. Bet vina necentas vinu atrunat, ka domaja savu deju partneri. Laujiet vinam domat, ko vins velas. Esmu tik noguris no sim konvencijam un dubultstandartiem.
Mazpilsetas ta ir vienmer. Nu, lai vini to apspriez, jo vinu pasu dzive ir garlaiciga. Tas ari viss, laiks begt.
Nakama nedela paskreja veja sparniem. Man bija tik jautri iet uz tango, skriet uz baseinu pec grafika un vienmer sanemt masazu.
Mes ar viru atri un nesapigi izskiramies. Tapat ka vins nemanot ienaca mana dzive, vins aizgaja. Mans bijusais virs atstaja aiz sevis vieglu rugtumu par zaudetajiem gadiem, ko veiksmigi aizdzina, aizejot kopa ar meitenem uz baru.
Ja, es devos ar saviem koledzas draugiem uz tiksanos un devos tiesi uz baru. Galu gala, ka gan citadi mes varam apspriest dzivi, atcereties bezrupigos studentu gadus un runat par viriesiem?
Mes ar Juliju reti sazvanijamies, apmainijamies ar zinam un sieviesu noslepumiem. Ar Katerinu mes bijam apmaldijusies, lai gan dazreiz atcerejos musu studentu dzivi, kura mes, tris draugi, labi macijamies un bijam draugi. Dzulija, vienmer pozitiva optimiste un smejeja ar asu meli un aizrausanos ar ekstremo turismu, pati organizeja tiksanos un ari izvelejas pieklajigu baru.
Un iemesls, ko es ierosinaju, bija svinet savu brivibu, uz ko Julija atbildeja loti entuziastiski:
– Nu tu beidzot saproti, kas tas par putnu! Es domaju, ka jus nekad vairs neredzesit gaismu. Tas ari viss, es zinu omuligu vietu, es tevi savaksu un Katerinu.
Ta mes vienojamies.
Mums uzreiz iepatikas majiga iestade, kura atradamies. Te klusi muziceja neliela dzeza grupa, un galds atseviska vieta lava mierigi sarunaties un atjaunot sakarus ar meitenem.
Katerina saka atteikties no velajam karstajam uzkodam, ka vienmer, vina cinijas ar lieko svaru, uz ko ta pati Julija asi atbildeja:
– Nac, Katja, nomierinies jau un pasuti kaut ko karstu. Ka tu biji bulcina, ta ari paliksi visu muzu. Galvenais, lai tu sevi uzturetu laba forma, un tev nav liekais svars, tads esi bijis visu muzu. Tavs virs tevi mil, vina pati teica, ka tevi sauc, bet tu nevari izpatikt visiem. Vai man ir taisniba? Pastasti vinai, Veronika.
– Tiesi ta, jus apprecejaties ar Andreju vel koledza. Tiesi ta tu vinam vienmer paticis. Toreiz ap vinu lidinajas daudz meitenu, un vins redzeja tikai tevi.
Dzulija piebilda:
– Precejies? Viniem jau ir divi, iedomajieties, divi berni! Vini apprecejas uzreiz pec tevis. Es uzreiz sapratu, kapec.
"Nac, visi saprata, kas bija kazas," Katerina smaidot piebilda, "mans veders jau bija redzams." Zel, ka tevis nebija, Veronika. Es labprat tevi redzetu.
Es saraucu pieri, atceroties:
– Ja, es atceros. Mes vienkarsi terejam daudz par parcelsanos, mums vispar nebija naudas. Un seit ir ielugums. Sasa bija kategoriski pret, bet man bija neerti iet vienai. Ja, un vins uz to skatijas, domadams, ka es teresu parak daudz. Es no ta izvairijos un atteicos, bet tagad to nozeloju. Bet es loti priecajos par tevi un Andreju, Katja, es tiesam esmu.
Vina noglaudija manu roku, mudinot:
"Ja godigi, es toreiz biju aizvainots uz tevi, tad mana gimenes dzive kluva sarezgita, un mes ar jums apmaldijamies." Bet man prieks, ka varejam satikties.
Vina strauji nosarka, vaigi dega, vinai bija tik kauns, ka padevas vira parliecinasanai. Likas, ka man nebutu savas gribas. Un pie ricibas nav neviena vainiga, tikai tu pats.
– Tatad, meitenes, neklustiet lengans! Paskaties, vini jau nes dzerienus. Tagad sedesim un ejam dejot.
Pec pusstundas Katja precizeja:
– Klau, bet tomer, kapec tu skiries?
Biju apmulsusi, negaidot tadu jautajumu no drauga. Butu jauki, ja Julija labak pazitu Sasu, bet Katerina?
