–Ko tu velies, darga kundze? – vins laipni jautaja.
– Es nolemu atnakt pie jums, mana draudzene Natasa ieteica jus ka izcilu tango treneri. Esmu iesacejs sada veida dejosana, bet es gribu dejot. Es vienmer gribeju iemacities dejot tango. Un te es esmu.
– Tatad jus joprojam dejojat, bet ne tango. Kas?
“Es nodarbojos ar vingrosanu kops pamatskolas, un vidusskola pievienojos deju pulcinam. Instituta saku intereseties par Dienvidamerikas dejam. Pedejos tris gadus es vispar neesmu dejojis.
– Hmm, redzesim tevi kustiba. Es ieslegsu muziku, paradisu dazas pamata kustibas, un mes dejosim. Vienkarsi klausieties muziku un jutiet mani.
Man patika macities dejot tango. Enriko izradijas briniskigs partneris, un bija patiess prieks just, ka vins vada musu pari. Pat nemot vera manu pasa satraukumu un zinamu neveiklibu un stivumu. Pec piecam minutem es pilniba atslabinajos un pilniba nodevos dejai. Zel, ka tas nebija ilgi. Es noteikti saku to uztvert.
– Nu, nav slikti, nemaz nav slikti. Es aizmirsu pajautat tavu vardu un vai tev ir partneris?
– Veronika. Un man nav partnera. Natasa man ieteica sazinaties ar jums ar partnera jautajumu.
– Starp citu, kas ir Natasa?
– Mans kolegis. Mes skola stradajam kopa. Vina ieprieks macijas kopa ar jums augstaka limena klase. Natasa mineja, ka vina dazreiz pilnveido jaunu deju ar jums.
"Ja, ja, es saprotu, ko tu doma," Enriko domigi pieskaras pirkstiem pie lupam, bridi domadams. – Nac pie manis parit. Vakara, taja pasa laika. Vai jus varat? Lieliski! Un es atradisu tev partneri. Paskatieties tuvak savas pirmas nodarbibas laika. Vinu sauc Nikolajs un vins jau ir nedaudz sadarbojies ar savu draudzeni. Es iesaistijos. Un nesen vinam bija kautins ar meiteni un vini izskiras, bet vinam patika dejot. Es paludzu vinam atrast partneri. Tikai vins ir gars un vinam vajag meiteni virs videja, ka tev, Veronika.
Ta bija laba zime, viss noriteja loti labi. Atvadijos un lidoju majas atpusties. Diena bija aiznemta.
Nakama diena pagaja tapat ka ieprieksejas. Es izveidoju ieradumu celties agri, veikt vingrinajumus un rupigi sagatavoties darbam. Vina slaveja sevi puskailu spogula prieksa. Figura skaidri saka savilkties, un kungis tik loti neizcelas. So notikumu bija verts atzimet ar vakara peldi un masazu. Ir izlemts.
Darba diena pagaja labi, atkal pa logu izspiegoju vilkacus. Sodien ieradas viens no dviniem, panema pusaudzus un aizgaja. Un es staveju un atcerejos, ka pirms piecam minutem es paskatijos uz savu sapni, un man cauri kermenim parskreja dzelonainas zosadas. Tas bija gan mili, gan nedaudz biedejosi.
"Tatad, mila, labak panem savu sali un dodies uz treninu."
Es taja diena ierados majas nogurusi, bet laimiga. Paspeju izlasit ar darbu saistitu literaturu un agri gaju gulet. Jau miega izdomaju, ka rit varetu piezvanit instituta draugiem un atkal nodibinat komunikaciju.
Jauna diena atnesa lielisku noskanojumu un vakara aktivitates ar jaunu partneri. Nepazistamais Nikolajs mani nepievila un diezgan labi izskatijas un kustejas. Pirmaja nodarbiba paspejam iepazities, labi dejot, par laimi kustibas lidz sim bija loti vienkarsas, ka ari parunajamies piecu minusu partraukuma.
Mes abi nolemam turpinat dejot ka paris, un es velreiz parliecinajos, ka Enriko ir izcils skolotajs. Pirma nodarbiba mani patiesam iedvesmoja. Pagaidam ar manu grafiku pietika ar divam reizem nedela.
Un piektdien pec skolas darbinieku atputas telpa svinejam matematikas skolotaja Olega Viktorovica dzimsanas dienu. Nedaudz iedzeram: damam Olegs Viktorovics panema dzirkstoso vinu, bet viriem labu konjaku, kolege cienija tiros dzerienus. Un vins vispar neatzina garsu sajaukumu.
Un viss butu labi, bet viena no damam peksni nolema dejot. Un nesteidzieties uz optimistiskiem ritmiem, ne. Ka tas ir iespejams?! Mes esam skolotaji! Damas velejas paru dejas. “Saplust kaisliba ar savu partneri,” es nodomaju neapmierinats.
Un tad dzimsanas dienas puika paludza mani dejot. Es nemaz negribeju klist ar savu kolegi, bet atteikt dzimsanas dienas zenam bija pilnigi neerti. Man bija japiekrit.
Deja uzreiz nogaja greizi. Ne, mans kolegis uzvedas paciesami, bet uzreiz saka komunicet un uzdot nevajadzigus un nepiedienigus jautajumus:
– Vini saka, ka jus skiraties, Veronika?
Un kas? Kapec vins man uzdod sadus jautajumus? Labi, ja vins butu sieviete, es to uztvertu ka banalu zinatkari. Bet virietim ap cetrdesmit gadu beigam, kapec vinam ir vajadziga si informacija?
– Zinas komanda, redzu, izplatas zibenigi. Lai gan man nav ko slept. Ja, Oleg Viktorovic, es skiros.
– Veronika, ejam prom no oficialas dzives un uzrunasim viens otru varda.
Tas ir viss, ko man vajadzeja no si sauspratiga un formalista! Mums steidzami japazud no siem dzives svetkiem.
– Oleg Viktorovic, mes esam skola un joprojam stradajam. Atstasim visu ka ir. Starp citu, tu labi dejo, macijies, vai ari tas ir iedzimts talants? – Nolemu peksni mainit temu un atraut kolegi no personigiem jautajumiem.
