Viņi atvēra durvis полностью

V.MIHAILOVS

Viņi atvēra durvis

.

I

Zvaigznes iešņāpa ekrānā baltus lokus. Strauji augošais smagums spieda Bregu arvien dziļāk sēdeklī. Acis aizmiglo jās, un samaņa draudēja zust, tomēr pilots sasprindzināja visus spēkus, lai neļautu plakstiem aizvērties. Vērot aparātu skalas bija viņa pienākums; ja nolaišanās automāts piepeši sabojātos, pilotam nekavējoties jāiedarbina manuālās vadības sistēma.

Turpat blakus Sīvers ar stingu skatienu urbās kuģa pakaļējā lokatora ekrānā un kustināja lūpas, skaitīdams vēl atlikušo metru simtus, kuriem, likās, nekad nebūs gala. Zvaigznes griezās lēnāk un lēnāk, līdz beidzot pavisam apstājās.

— Kurss un peilējums saskan, — teica Bregs.

— Saskan, — Sīvers mehāniski atkārtoja.

Japeta nelīdzenā virsma pamazām tuvojās kuģa pakaļgalam, un «Lādogas» sudraba nagla gatavojās tajā iecirsties ar savu nokaitēto smaili, tādējādi pabeidzot daudzas dienas ilgušo kritienu no miljardiem kilometru augstuma. Smagums pēkšņi izzuda. Sīvers jau gribēja atviegloti nopūsties, bet, ieraudzījis Brega sadrūmušo ģīmi, šo nodomu atmeta.

— Ek, nelaikā! — Bregs zibenīgi noliecās pār manuālās vadības pulti.

Smagums atkal sagrāba viņus savās ķetnās.

— Tūkstotis! — skaļi teica Bregs, sākdams atskaiti.

Viņš mazliet pagrozīja galvenā dzinēja regulatoru.

Smagums kļuva neciešams. Uz ekrāna iezīmējās melnas klintis, starp tām pavīdēja līdzens laukumiņš.

— Kā ar virzienu? — jautāja Bregs.

— Ejam precīzi, — atbildēja Sīvers.

— Kas tas tāds tur lejā?

— Izskatās pēc transportkuģa. Laik^n rūdas vedējs…

— Notupies gandrīz tieši uz radiobākas, — nikni norūca Bregs. — Nedaudz mainīšu kursu.

— Kārtībā, — sacīja Sīvers.

— Sešsimt, — Bregs skaitīja. — Trīssimt.

Sīvers brīdināja:

— Apkvēpināsi kaimiņu.

— Nē, — Bregs pakratīja galvu. — Simt septiņdesmit pieci, samazināšu lāpu, simt divdesmit pieci, simts, deviņdesmit.

— Lai gan, — piebilda Sīvers, — rauj viņu piķis, kvēpini vien! Galu galā — kas viņiem lika tā ieplesties?

Klinšu smailes jau slējās pāri kuģa priekšgalam.

— Draņķis, ne pavadonis, — sacīja Bregs, — un taisni tādam vajadzēja gadīties viņu trasē. Četrdesmit. Trīsdesmit pieci. Balstus!

— Dodu balstus! — Sīvers atsaucās.

Zaļās spuldzītes uzzibsnīja, tad sāka vienmērīgi spīdēt.

— Vienpadsmit, — kliedza Bregs. — Septiņi! Pieci!

Dzinējs dārdēja.

— Nulle! — Bregs gurdi sacīja. — Izslēdzu.

2

Bija iestājies klusums. Tikai retumis smalki iedžinkstē- jās atdziestošās raķešu sprauslas un ausīs maigi' burbuļoja pierimušais laiks. Sīvers atvēra acis. Kabīni kā parasti piepildīja izkliedēta, zaļgana gaisma, kas vismazāk kairina acis. Bregs izstaipījās un nožāvājās.

— Tu tomēr esi velna pulveris, — Sīvers teica. — Kam gan būtu varējis ienākt prātā, ka automāts sačākstēs pašā pēdējā brīdī?

— Es biju uzmanīgs, — atbildēja Bregs. — Jutu, ka tas var notikt jebkuru mirkli… Steigā mēs pārslogojām šo kasti kā vecu kamieli… Tagad nāksies mainīt…

— Es cerēju, ka tu man palīdzēsi.

— Lai notiek! Vispirms palīdzēšu tev, pēc tam ķeršos pie automāta. Laika, domājams, pietiks.

— Kā tev šķiet, kad viņi ieradīsies? — Sīvers jautāja.

— Pāris dieniņu mēs te nonīksim, varbūt arī mazāk…

— Tik vien? Pēc aprēķiniem iznāca kaut kas ap piecām

dienām. Es, redzi, gribēju drusku iepazīties ar apkārtni, iejusties…

— Šim nolūkam pietiks ar vienu dienu. Akmeņi, tikai akmeņi; vairāk nekā te nav. Drūma vietiņa. Cita lieta, ja viņi atgrieztos mēnesi vēlāk! Tad kuģa trasi šķērsotu Titāns. Tur nosēsties būtu bērnu spēle un vispār mēs varētu iebaudīt šādus tādus civilizācijas labumus.

— Nu jā! — teica Sīvers. — Un šajos labumos mēs būtu ietriekušies līdz ausīm… Saki paldies, ka Japeta masa nepārsniedz piecus kvintiljonus tonnu. Titāns ir reizes trīsdesmit masīvāks.

— Jūtu, — Bregs pasmaidīja, — ka lidojumam esi rūpīgi gatavojies. Taču pie Titāna mēs nebūtu tā aulekšojuši klāt. Šo planetoīdu es pazīstu kā savu kabatu. Tāpēc labāk nežilbini mani ar zināšanām. Un, starp citu, arī viņus, lūdzu, necenties apžilbināt.

— Viņus?! — Sīvers iesaucās. — Kas par stulbu iedomu! Ar varoņiem tikai piesardzīgi…

— Pareizi. — Bregs piekrītoši pamāja. — No manis nav ko kautrēties: ja cilvēks nodzīvojis līdz sirmiem matiem un tālāk par sakaru kuģi nav ticis, tad, protams, tas nav nekāds varonis…

— Negribēju tevi apvainot… — Sīvers nomurmināja.

— Lai nu paliek, — mierīgi teica Bregs. — Pats zinu, ka neesmu ne ģēnijs, ne varonis.

Viņi labu laiku klusēja, atpūzdamies un šad'tad uz- mezdami pa skatienam ārējo termometru skalām, kurām vajadzēja rādīt, kad apkārtējās klintis būs tik tālu atdzisušas, ka cilvēki varēs izkāpt no kuģa.

— Jā, varoņi, — Sīvers atkal ierunājās, — tas ir… — Viņš nobeidza ar plašu, nenoteiktu žestu.

— Nezinu, — iebilda Bregs. — Neesmu viņus redzējis tajos brīžos, kad viņi kļuva par varoņiem, bet, ja būtu redzējis, iespējams, arī pats būtu kļuvis par varoni.