-Vēl gluži ne, Kalesin, - Geds atbildēja. - Es vēl neesmu tur, kurp man jādodas. - Viņš palūkojās uz Lielā nama saulē mirdzošajiem jumtiem un torņiem, un viņa sejā šķita atmirdzam tik tikko jaušams smaids. Tad viņš pagriezās pret Arrenu, kurš stāvēja garš un slaids,
novalkātās drebēs un mazliet nedrošu stāju, jo garais ceļojums un visa pārdzīvotā brīnums bija atņēmis speķus. Visiem noraugoties, Geds nometās viņa priekšā ceļos un nolieca savu sirmo galvu.
Pēc tam viņš piecēlās un noskūpstīja jauno vīrieti uz vaiga, teikdams: - Kad būsi Havnorā, savā tronī, mans valdniek un mīļais ceļabiedri, valdi ilgi un krietni!
Viņš atkal palūkojās uz maģistriem, jaunajiem burvjiem, zēniem un pilsētniekiem, kuri bija sapulcējušies Roukas pakalna nogāzēs un pakājē. Viņa seja bija rāma, un acīs atspīdēja kaut kas līdzīgs Kalesina acu ; smiekliem. Aizgriezies viņš pa pūķa kāju un plecu atkal uzkāpa bezsedlu sēdeklī virs kakla starp milzīgo spārnu izciļņiem. Sarkanie spārni, dobji iežvadzēdamies, izslējās, un Kalesins Visvecākais pacēlās gaisā. No pūķa žokļiem izplūda uguns un dūmi, un milzīgo spārnu vēzieni dārdēja kā pērkons negaisa laikā. Pūķis vienreiz aplidoja apkārt kalnam un aiztraucās uz ziemeļaustrumiem, uz to Jūrzemes malu, kurā slejas kalnu sala Gonta.
Durvju maģistrs smaidīdams teica: - Viņš ir pabeidzis darāmo. Viņš dodas mājās.
Un viņi ar skatieniem pavadīja pūķi lidojumā starp sauli un jūru, līdz tas bija pazudis no skatiena.
Geda varoņdarbs stāsta, kā viņš, kurš bijis arhimags, ieradies Visu Salu karaļa kronēšanā Havnoras Zobena torni, pašā pasaules sirdī. Dziesma vēsta, ka tad, kad kronēšanas ceremonija beigusies un sākušās svinības, viņš atstājis pārējos un viens devies projām uz Havnoras ostu. Tur ūdenī gulējusi vētru un laikazoba nodeldēta tukša ļaiva ar nolaistu buru. Geds pasaucis laivu vārdā: - Tālredze! un tā atpeldējusi pie viņa. Iekāpdams laivā, Geds pagriezis zemei muguru, laiva aizpeldējusi bez vēja, buras un airiem; tā aizvedusi vinu no ostas un rāmā patvēruma uz rietumu salām un rietumu jūrām, un vairāk par viņu nekas nav dzirdēts.
Taču Gontas salā šis stāsts skan citādi, un tajā teikts, ka jaunais karalis Lebannens pats ieradies uzmeklēt Gedu, lai aizvestu viņu uz kronēšanas ceremoniju. Bet viņš neatradis Gedu ne Gontas ostā, ne Re Albi. Neviens nevarējis pateikt, kur Geds meklējams, un cilvēki zinājusi tikai to, ka viņš kājām devies augšā kalnu mežos. Tie teikuši, ka tā viņš darot bieži un neatgriežoties mēnešiem ilgi, un neviens cilvēks nezinot viņa vientuļās gaitas. Daži piedāvājušies iet viņu meklēt, taču karalis aizliedzis to darīt, teikdams: - Viņš pārvalda lielāku karaļvalsti nekā es. - To pasacījis, viņš devies projām no kalnu salas, iekāpis kuģī un atgriezies Havnorā, lai tiktu kronēts par karali.
