Kad Arrens pamodās, pelēka migla slēpa jūru, kāpas un Selidoras kalnus. Viļņi, klusi dunēdami, šļācās ārā no miglas un čukstēdami atkal atplūda tajā. Bija paisums, un krasta strēle stiepās daudz šaurāka nekā iepriekšējā reizē; pēdējās putu vērpetes šļācās pār Geda izstiepto kreiso roku. Viņš gulēja smiltīs ar seju lejup, viņa drēbes un mati bija slapji, un Arrena apģērbs ledaini kļāvās pie miesas, it kā viļņi būtupārbrāzušies viņiem pāri. No Skala mirušajām miesām nebija ne miņas. Varbūt viļņi tās ieskalojuši jūrā. Bet, kad Arrens paskatījās atpakaļ, aiz viņa kā pussagruvis tornis slējās milzīgais, pelēkais, miglā izplūdušais Orma Embara ķermenis.
Aukstumā drebēdams, Arrens piecēlās; viņš tik tikko spēja noturēties kājās, jo pēc ilgas, nekustīgas gulēšanas locekļus mēdz stindzināt aukstums un iegrožot grīļīgs nespēks. Ejot viņš streipuļoja kā piedzēries. Līdzko Arrens spēja valdīt pār savām kustībām, viņš piegāja pie Geda un uzvilka viņu mazliet augstāk krastā, tālāk no ūdens, taču vairāk neko viņš nespēja palīdzēt. Geds likās ļoti auksts un ļoti smags; Arrens bija pārnesis vinu pāri nāves robežai dzīvē, taču varbūt tas bija veltīgi. Viņš piespieda ausi Gedam pie krūtīm, bet nevarēja apvaldīt pats savus drebuļus un zobu klabēšanu, tāpēc sirdspukstus
nesaklausīja. Atkal piecēlies, viņš mēģināja soļot, lai kājās ieplūstu kaut cik siltuma, un beidzot, trīcēdams un vilkdams kājas pa zemi kā večuks, devās meklēt abu ceļasomas. Viņi tās bija atstājuši pie mazas upītes, kas iztecēja no kalnu grēdas, - ļoti sen, toreiz, kad nokļuva pie kaulu mājas. Tagad Arrens meklēja šo upīti, jo spēja domāt vairs tikai par ūdeni, svaigu dzeramo ūdeni.
Viņš to atrada ātrāk, nekā bija cerējis; tepat netālu tā iztecēja krastā un, līkumus mezdama un zarodamās kā sudraba koks, tiecās pretī jūrai. Arrens nokrita zemē un dzēra, iemērcis seju un rokas ūdenī, veldzēdams izslāpušo muti un garu.
Beidzot viņš piecēlās sēdus un tajā pašā brīdī upes viņā malā ieraudzīja milzīgu pūķi.
Tēraudkrāsas galva ar tādu kā sarkanu rūsu ap nāsīm, acu dobumiem un žokļiem rēgojās viņam pretī, gandrīz tepat virs galvas. Nagi bija dziļi ieurbušies mīkstajā, mitrajā upmalas smiltī. Sakļautie spārni, pa pusei redzami, izskatījās kā buras, bet garo, tumšo ķermeni slēpa migla.
Pūķis nekustējās. Varbūt tas bija tur tupējis jau stundām, gadiem vai gadsimtiem ilgi. Varbūt tas bija izkalts no metāla vai akmens, bet acis, pūķa acis, kurās viņš neuzdrīkstējās ieskatīties, - kā eļļas gredzeni virs ūdens, kā dzelteni dūmi aiz stikla - matētās, vērīgās, dzeltenās acis vēroja Arrenu.
Te nu neko nevarēja darīt, un Arrens piecēlās. Ja pūķis gribēs viņu nogalināt, tas viņu nogalinās, bet, ja ne, tad viņš mēģinās palīdzēt Gedam, cik tas vairs iespējams. Arrens sāka iet pa upi uz augšu, lai sameklētu atstātās somas.
Pūķis neko nedarīja. Tas nekustīgi tupēja un vēroja viņu. Arrens atrada somas, piepildīja abas ādas pudeles
ar upes ūdeni un devas pa smiltīm atpakaļ pie Geda Kad viņš bija nogājis tikai dažus soļus projām no krasta, pa izgaisa biezajā miglā.
Arrens iedeva Gedam padzerties, taču nespēja dabūt viņu pie samaņas. Geds gulēja ļengans un auksts, un vina galva smagi slīga pār Arrena roku. Tumšā seja bija pelēcīga, un tajā asi iezīmējās deguns, vaigu kauli un vecā rēta. Pat viņa augums izskatījās izdilis un apdedzis, it kā pa pusei jau pagaisis.
Arrens sēdēja slapjajās smiltīs, turēdams ceļabiedra galvu sev klēpi. Migla iekļāva viņus maigi samtainā ielokā ar gaišumu virs galvas. Kaut kur miglā gulēja beigtais pūķis Orms Embars, un kaut kur pie upes gaidīja dzīvais pūķis. Un kaut kur viņā Selidoras pusē krastā gulēja laiva "Tālredze" bez pārtikas krājumiem. Un tālāk, uz austrumiem, pletās jūra. Līdz kādai no Rietumu robežsalām varētu būt ap trīssimt jūdžu; līdz Iekšjūrai apmēram tūkstotis. Tāls cels. "Tik tālu kā Selidorā," mēdza teikt Enladā. Vecas leģendas un pasakas bērniem sākās ar vārdiem: "Sensenos laikos, tik senos kā mūžība, tāltālā I zemē, tik tālu kā Selidorā, reiz dzīvoja princis..."
Viņš bija princis. Bet vecajās pasakās tāds bija sākums; šīs turpretī šķita esam beigas.
Arrens nejuta grūtsirdību. Lai gan viņš bija ļoti noguris un nobēdājies par savu ceļabiedru, vinu nemocīja rūgtums vai nožēla. Taču viņš neko vairs nevarēja darīt. Viss iespējamais bija izdarīts.
Kad atgriezās spēki, Arrens nodomāja, ka jāmēģina makšķerēt ar somā atrasto auklu, jo tagad, kad slāpes bija apmierinātas, viņš sāka izjust urdošu izsalkumu, un no pārtikas krājumiem atlikusi bija tikai viena paciņa cietas maizes. Tā jāpietaupa: ja to ūdenī izmērcēs mīkstu, varbūt izdosies kaut cik paēdināt Gedu.
Un tas bija viss, ko viņš varēja iesākt. Ārpus tā redzams nebija nekas - viss tinās biezā miglā.
