Pārmērīgi rosīgi, kas liecināja par ārkārtēju, bet
mēmu pārsteigumu, sargs iekustināja atslēgu un slēdzamo. Pēc tam viņš atbīdīja smagās durvis.
— Laipni lūdzam, — komandants vērsās pie Rūnas, palaizdams viņu pa priekšu; abi iegāja, un durvis cieši aizvērās.
Rūna redzēja, taču apzinīgi neuztvēra kameras iekārtojumu, tikai vēlāk to atcerējās. Uz gultas, galvu nokāris, sēdēja cilvēks. Viņa kājas un rokas bija iekaltas važās; dzelzs jostu, kas saslēdzās viņam ap vidu, stipra tērauda ķēde savienoja ar gredzenu sienā.
— Nu ko, vai mani grib rādīt ziņkārīgajiem? — Druds, važām žvadzot, pieceldamies teica. — Lai skatās.
— Jums atjauta tikšanās ārkārtējos apstākļos. Dāma te paliks divdesmit minūtes. Tāda ir augstākās varas griba.
— Ak tāl Paskatīsimies, — Drudam, raugoties Rūnā, sejā pavīdēja nepatika. — Paskatīsimies, uz ko vēl jūs esat spējīgi.
Komandants samulsa; viņš uzmeta acis bālajam Rūnas vaigam, viņa atbildēja ar mierīgas neizpratnes pilnu skatienu. Taču komandants jau bija sapratis, ka Druds meiteni nepazīst. Viņā uzliesmoja aizdomas.
— Es redzu, jūs nevarat mani pazīt, — Rūna brīvi, ar uzsvaru sacīja, pasmaidīdama tik bezrūpīgi, ka pat komandants, nespēdams valdīties, tik tikko apslēpa smaidu. — Bet šis apgaismojums… — Viņa izgāja kameras vidū, atmezdama pārsega mežģīnes. — Tagad jūs pazināt? Jā, es esmu Rūna Beguema.
Druds saprata, bet aiz piesardzības neteica neko, vienīgi, piekrītoši pamājis, sažņaudza auksto roku, kas pēkšņi iedrebējās. Gredzena akmens iespiedās viņa delnā. Komandants, meitenei sausi palocījies, devās uz durvīm; uz sliekšņa viņš aizkavējās:
— Es jūs brīdinu, piecdesmit trešais, ka jūs nedrīkstat izmantot īslaicīgās stāvokļa priekšrocības darbībai, kas būtu pretrunā ar cietuma reglamentu. Pretējā gadījumā jūsu ieslodzījuma apstākļi kļūs vēl stingrāki.
— Nu es taču neaizbēgšu šais divdesmit minūtēs, — Druds sacīja. — Mēs saprotam viens otru.
Komandants klusuciešot paskatījās uz viņu, nokrekšķinājās un izgāja. Durvis cieši aizvērās.
Tagad meitene divu soļu attālumā no sevis varēja netraucēti apskatīt cilvēku, kurš bija iedvesis viņai lielo sapni. Viņam mugurā bija cietumnieka drēbes no rupja, svītraina flaneļa; mati bija sapinkojušies kā cilvēkam, kurš tikko piecēlies no gultas; seja bija kļuvusi kalsnāka. Acis dziļi iekritušas; tajās slēpās ēna, kas piesedza neizdibināmo mirdzumu milzīgajos redzokļos, kuros, šķiet, slīdēja bezgalīgs pūlis vai, veļot viļņu vālus, šūpojās jūra, vai nakts dzīvei modās tuksnesis. Tam, kas šajās acīs ieskatījās, tās uzvēla iespaidus, kuriem nav ne vārda, ne mērauklas. Tā varbūt skatās trusis lauvam acīs vai bērns — pieaugušā sejā. Rūnu pārņēma saltums, taču sievietes elastīgā dvēsele drīz atžirga. Tomēr visu tikšanās laiku meiteni nepameta sajūta, it kā viņa atrastos zem milzīga zvana, tā vibrāciju apdullinošajā varā.
— Dziļa nakts, — Druds sacīja. — Jūs — šeit — ar atļauju? Kas jūs esat? Kāpēc atnācāt?
— Runāsim klusāk. Mums ir maz laika. Nejautājiet, es pati visu pateikšu.
— Bet es jums vēl neticu, — Druds nogrozīja galvu. — Tas viss ir tik neparasti. Jūs esat pārāk daiļa. Varbūt man mēģina izlikt slazdus. Kādus? Kādā ziņā? Nezinu. Ļaudis ir izdomas bagāti. Bet — steidzieties stāstīt; es negribu jums dot laiku slepeniem melīgiem apsvērumiem.
— Melu nav. Esmu vaļsirdīga. Gribu padarīt jūs atkal brīvu.
— Brīvu, —' Druds sacīja, pavirzīdamies uz viņas pusi, cik nu atļāva ķēde. — Jūs lietojat nepareizu vārdu. Brīvs esmu vienmēr, pat šeit. — Bez skaņas kustinādams lūpas, viņš kaut ko pārdomāja. — Bet šeit es vairs negribu palikt. Mani iemidzināja. Pamodos dzelžos ieslēgts.
— Es visu zinu.
— Uzmanību! Es klausos!
Rūna no tērpa ielocēm izņēma niecīgu vīstoklīti zīmuja resnumā un atplēsa to vaļā. Tur mirdzēja divi asmeņi, divas tērauda vīlītes ziedkātiņa smalkumā — tumšos spēkus apkalpojošās tehnikas augstākais sasniegums. Šie izstrādājumi, kas bija norūdīti ar Āzijā pazīstamu sarežģītu paņēmienu, zāģēja tēraudu kā mīkstu koksni, un tam bija nepieciešamas tikai dažas minūtes.
— Sos es dabūju nejauši, bezmaz brīnumainā kārtā, pašā pēdējā brīdī, kad jau taisījos izbraukt; persona, kas man tos nodeva, apgalvoja, ka nav labāku instrumentu.
Druds paņēma dāvanu, skatīdamies Rūnā tik vērīgi, ka meitene samulsa.
— Ņemu, — viņš sacīja, — pateicos — esmu pārsteigts, un man palika labi. Kas jūs esat, brīnumainā viešņa?
